|
|
Tuesday, October 23rd, 2007
|
8:44p
es joprojām tevi mīlu ,bet ne tā kā sākumā.
tagad visam pāri es liktu mazliet atriebības,mazliet aizvainojuma un smacējošu apskāvienus,kas lēnām salauž mūs abus,bet nekad tik patiesi.nekad līdz galam.mēs esam pārāk.
mēs asam viss ko viens otrs nespējam.
tev patīk pamīcīt kādu meiču iedzert par nākošās rītas rūgtumu un pretīgumu ko esi pastrādājis.
bet man tevi naktīs apciemot kad tev ir aizvērtas acis un tu nevari mani pamanīt.es vienmēr aizeju pirms tu mosties.
tu mani vairs nevari noķert līdz ar sevi.
redzi ja tavās rokās manas plaukstas reizēm sapinās.tad tagad,tagad vairs ne un kādēļ.
manas ir kļuvušas stingākas.pret pieskārieniem.tās ir tramīgas un bailīgas tām bail no sāpēm.
es tevi neesmu jutusi jau tik sen ka pat neatceros.
tava mēle prot spēlēties ar manējo.
tāpat kā tavi vārdi kopā ar maniem.
joprojām ilgojos tevi redzēt.tikai bail ,ka brīdī kad tevi ieraudzīšu es vairs nespēšu neko pateikt.
nespēšu tevi piespies sev klāt.vismaz mēģināt to izdarīt man.jo pirmais vienmēr esi bijis tu man vienmēr bija bail.
bet divas nedēļas pa visiem šiem 7 mēnešiems bija sapnis un maigums ,ar eiforiju tajā un pieskārieniem.vārdiem ,kas pievelk un pievēlk tuvāk viens otram.
tā būtu mūs arī savilkuši ja nebūtu nevienam plāns un iznīcība vārdos.
(comment on this)
|
|
|
|