|
|
Friday, March 23rd, 2007
|
11:24a - pēdējo reiz par to.
Tu atkal uz mani skaties ar tām pašām acīm. Atkal un atkal lūdzies piedošanu. Tu iespējams pat saproti, ka tu man esi nodarījis ko nepiedodamu. Atkal un atkal es mostos no šī sapņa un secinu, ka ap mani ir vien melna tumsa un tukšums.
***
Bet vai tu saproti, ka es nezinu vai tas būtu bijis šodien, rīt vai aizparīt? Iespējams vakar vai aizvakar. Viss varēja būt savādāk. Labāk, sliktāk? Ne tagad man par to spriest. Vienkārši savādāk. Viena diena visu sagrieza kājām gaisā. Viena karsta tveicīga pagājušās vasaras diena. Tu nokavēji tikai pāris minūtes. Kaut gan tas jau neko nebūtu mainījis. Lēmums bija pieņemts, kaut gan es to nevēlējos. Es vienkārši paļāvos uz tevi. Uz to, ka tu uzskatīji, ka mums abiem tā būs labāk. Tu nedomāji par citiem. Tu nedomāji kā būs man ar to sadzīvot. Tu vienkārši pateici lai es izvēlos vai nu tu vai viņš. Es izvēlējos tevi. Lai pēc tam to visu apraktu un pazaudētu. Tikai tagad es saprotu ka man vajadzēja cīnīties. Paļauties uz saviem izdzīvošanas instinktiem. Aizmukt. Man vajag to visu vēlreiz uzcelt augšā. Vēlreiz izsāpēt. Lai pēc tam to ieslēgtu dziļi sirdī. Lai pēc tam nekad man par to nevajadzētu runāt. Es tev laikam esmu piedevusi. Laikam. Bet sev es to nepiedošu nekad. Nekad.
Es tikai gribētu zināt, kura būtu bijusi tā diena? Kā tas būtu bijis? Un vēl es gribu zināt, kāpēc tu nokavēji? Bet to man neviens neizstāstīs. Neatbildēs.
Tagad atliek tikai lūkoties zvaigznēs un lūgt, lai arī man tiek piedots. Piedots par padošanos.
(comment on this)
|
|
|
|