|
|
Saturday, May 28th, 2005
|
11:48p
Es aizvien neaizmirstos.Un skaidri zinu,ka Tu šo izlasīsi.Tu apzinies,ka ir cilvēks,kas Tevis dēļ ir gatavs atdot visu?Un tā nebūt nav kārtējā nelaimīgā mīlestība.Tā ir atkarība.Tā ir vēlme.Tā ir narkotika.Tā ir dzīve,ko cilvēks Tevis dēļ dzīvo.Cilvēks alkst pēc Tevis un skumst.Kāda ir sajūta,kad zini,ka Tu kādam esi visa pasaule?Ka reizi minūtē par Tevi domā?Ka cilvēkam Tevi ieraugot sirds sāk sisties straujāk un elpa aizraujas,jo Tu esi skaistākais,labākais,kas vien ar viņu var notikt.Lai arī neesi ideāls,lai arī pat neesi citiem nekas īpašs.Cilvēkam Tu esi viss.Viss,kas elpo.Viss,kas plūst,Viss,kas smejas un viss,kas plīst.Tu vari to neaptver,bet vari aptvert.Tu laikam esi eņģelis,ka Tevi aizmirst nevar.Kur nu vēl izmest no galvas uz mirkli.Vienmēr prātā.
Un es atdotu visu.
Atdotu visu,lai ko labotu.Es neesmu varbūt tas cilvēks,ko var vēlēties.Bet es tomēr esmu.Un es eksistēju tikai ar domām par Tevi.Kāpēc gan un par ko man ir jāizdzīvo neatbildēta mīlestība?Vai es tiešām nevaru bū Tev?Vai tiešām neesmu tā vērta?Lauzu galvu mēnešiem ilgi un neaizmirstu.Prekš manis labāka nav.Un to Tu apzinies,lūdzu,tagad un uz mūžiem.Tāda nav.Cita tāda cilvēka kā Tevis man nav.
Tu man vari atņemt visu,bet nevari atņemt manas domas un to,kas ir man sirdī.
Tu man vari atņemt pats sevi,bet nevari man atņemt manu sirdi.
Tu esi.Tik neatkārtojams un skaists.Tikai prekš manis.
Tu esi prekš manis.
Un kāpēc un par ko es nevaru būt prekš Tevis?Vai tiešām es cilvēks tik slikts?
(3 comments |comment on this)
|
|
|
|