| |
[Jun. 6th, 2005|07:34 pm] |
|
es nezinu ko wairāk sacīt.
es nezinu ko teikt.
man acis ir pilnas ar jūru
bet es nezinu ko tev teikt.
tuksneši pārvēršas pīšļos.
kaļķakmens precas ar rūsu.
katliņš piededzis.
un zāle kalst.
bet man acīs joprojām ir jūra
un es nezinu kā to izteikt... |
|
|
| Comments: |
visam savs laiks... savs laiks runāt, savs laiks klusēt...
šai pasaulē par daudz vārdu ... labāk tajos klausos, nevis papildinu tos ...
bet Tu runā ... es klausīšos ..
bet es negribu. gribu saņemt tawu seju rokās un noskūpstīt tawus mīkstos matus... skatīties un pazust tawās acīs.. klusējot... samīļot tik cieši, ka elpas apstrūkstās.. ka aptrūkstās wārdu..un no tawa smaida debesis pielīst ar gaismu..ieritināties tew padusītē...un aizmigt... | |