| Lūdzu ticību! |
[Mar. 2nd, 2011|04:49 pm] |
Es jūtos reāli "piedrāzta".
Pirms biju nojūgusies un izbaudījusi visus "tās puses" priekus man apriori likās, ka vismaz kaut ko zinu, saprotu.
(Pat ar visiem halucigēniem un tml sūdiem - tev vēlāk paliek izskaidrojums - tas bija ārēji ierosināts.)
Tagad zinu- ne sūda. Vienā brīdī tavu stabilo visuma centru var paņemt un izlaist caur tādu karuseli, ka tu pēkšņi saproti pavisam skaidri- tās ir tikai vienas acis, kas redz un viens prāts, kas aptver. Pie tam, apkaļķojies ar savas pieredzes bagāžu.
Es labprāt dzirdētu iebildumus. Esmu pilnīgi apjukusi. Vairāk par visu es gribētu noticēt tam, ka viss ir kārtībā. ka es neesmu piedzimusi kaut kādā visuma dibencaurumā.
Radītājs dod, lūdzu ticību, ka eksistē žēlsirdīgs un līdzcietīgs Dievs, jo citādi es nespēlējos.
Vot i ņemšu un ticēšu, lai būtu spēks palīdzēt veidot tās klimpas buljonā, kur vientuļam ceļiniekam patverties - tas vienīgais, ko zinu.
Nu kā tev nekļūt duālistam, kad viens vienīgs ārprāts darās pasaulē (un asins līst).
Kāds visspēcīgs Dievs pieļautu visu to ļaunumu? Nav runa par daudzumu. Pilnīgi pietiktu ar vienu gadījumu, lai dotu šaubām vietu.
Izvarots zīdainis. Tas ir tik šausmīgi, ka žēlsirdīgais Dievs noskrietu no debesīm un uz rokām aiznestu to bērniņu prom, ja viņam pietrūktu žēlsirdības potenciālos nodarītājus iemidzināt, kā nāvīgi slimus suņus.
Kas mēs esam? Priekš kam? |
|
|
