| Zēsvētki pie sievasmātes. |
Dec. 28th, 2018|08:52 am |
Kundzītei pa nedēļu vecāki uzkrīt uz nerviem. Tad vēl bračka atbrauc un paņirgājas. Izrādās, tā kārtīgi uz varžacīm uzkāpa. Es pa to laiku ar piekabīti krāmējos, nepiefiksēju. Nolicis diendusā, ievelkos istabā un paziņoju, ka pēc augšāmcelšanās mēs laižam ar ragutiņām braukāties. Ķipa "es ar sīko". Ar mājienu, ka vari nagus lakot, lasīt internetus, vārdu sakot, pati sevi izklaidēt. A šī pretī, tajā tradicionālajā kašķa meklēšanas balsī "a ko, es līdzi jums nevaru nākt?". Turpmākais dialogs:
E: "Nāc, tak, žēl nav un pavisam noteikti netraucēsi"
K: "A ko tad tu tā 'Es un sīkais', nevis 'Mēs'?"
E: "Saku tev taisnā tekstā - domāju, ka varbūt vēlies atpūsties no mums, pate aizšaut uz bodēm vai hz ko sadarīt. Es tak dodu tev brīvu pēcpusdienu savā vaļā!"
K: "A tu tā pateici, itkā es būtu totāli nevēlama jums līdz"
E: "Nu tak nav tā, tu vnk esi uzvilkusies un meklē kašķi tagad"
K: "A ja es teikšu, ka nē, nekur neiesiet, jo mēs ar sīci iesim uz rotaļu laukumu?"
E: "Nu tad es iešu viens pats pastaigāties, jau cik dienas sēžu un riju, neko nedaru. Kājas jau sāp no nelietošanas"
K: "Ak tā, tad tu gribi no manis vaļā tikt?"
E: "Tu tak uzliki veto manis iešanai braukāties ar ragavām, ko es jums pa kājām pīšos?"
K: "Aizmirsti to, kas es ķipa veto uzliku! Ignorē to teikumu"
E: "Nu tad aizmirsti manu atbildi. Jo tu patlaban uzstādi sarunas kontekstu, dabon atbildi un tad maini kontekstu un apspēlē manu atbildi jau citā kontekstā. Tā normāli cilvēki nedara"
K (sapūšas un aizskrien ar asarām acīs. Nevar saprast kas par asarām - dusmu, mazspējas vai problēmu) |
|