|
Jun. 18th, 2013|01:25 pm |
|
Ir man te kursā viens personāžs, kas krīt uz nerviem tā, ka nevaru. Nepietiek ar to, ka ingrišā runā ātri un ar estu akcentu, viņa vēl šļupst un ļerkst tādā intonācijā, itkā mirtu. Mana vecmutere, lai viņai vieglas smiltis, uz nāves gultas izklausījās dzīvīgāka. Ar cirvi gribas likt reizēm. Būtu vēl smuka, bet nē, kur nu... Kā par skādi, viņa vēl praksējas manā darba vietā, manā laboratōrijā un man nākas viņai asistēt un atbildēt uz visiem viņas stulbajiem jautājumiem. Tagad sēžu ar kafijas krūzi aiz dusmām trīcošā rociņā un štukoju, kurā brīdī būšu savu karmu ne tanī virzienā ielocījis |
|