|
Feb. 2nd, 2012|09:06 pm |
|
Braucam mierīgi no darba, neaiztiekam nevienu, es truli lupīju pa logu laukā, pētu trīcošas, bet joprojām daiļās pēcpuses... pēkšņi ievēroju, ka tie starmeši kautkā baigi acīs spīd. Pie tam spīd arvien vairāk un vairāk. Pateicu tik vien, kā "ēēēmmmmmmmm", jo sapratu, ka neko teikt īpaši nav jēgas. Sarāvās tūplītis un organisms sagatavojās triecienam, kas izrādijās krietni maigāks, nekā varēja būt. Da i pretējā joslā arī neiestūma, paldies dieviem. Nācās nokvernēt stundu, kamēr igaunis sarakstija saskaņoto, pēcāk cīnīties ar durvīm, jo atpuļķēt tās var, bet ciet dabūt jau ir jāiemanās. Tāda lūk, šoferītim dzimumdiena |
|