| Putni (iz vecajiem) |
May. 13th, 2006|05:29 pm |
|
Laiks, kad vakars pāriet naktī. Krēsla, vai? Diezin, kādēļ par spoku stundu tiek uzskatīta pusnakts, kad īstenais skaistums slēpjas krēslā. Kad putni pazaudē savus spārnus, kad putni pazaudē savas sejas, kad daba pieklust, gluži, kā pirms rītausmas. Dežūru maiņa ar savstarpēju klusuma brīdi. Dieninieki iet gulēt ar prieku, ka diena ir gala un ar bailēm no nakts plēsoņām. Naksnīgie mostas aiz bailēm no sevis un ar prieku par guļošajiem. Par aizgājējiem un atnācējiem klusē vējš. Par mirušajiem čukst nakts, par jaundzimušajiem dzied diena. Bet Tu sēdi un vēro, kā krīt sniegs. Lielām pārslām jūnija vidū. Šis sniegs ir redzams Tev vienam, jo tas krīt tavā sirdī (dvēselē?). Un nav sētnieka, kas varētu šo auksto sniegu notīrīt, skrāpējot ceļu, kas atrodas zem šīs baltās segas... |
|