|
Jun. 10th, 2011|12:08 pm |
Halucinācijas ir tikai konfjūzotas smadzenes radīto enzīmu ietekmes uz šo pašu smadzeni loopbeks. Tas ir kā mikrofons pie tumbas, kas rada kaskādveidīgu reakciju ar lielu devu iekšējā sistēmas trokšņa (trīcēšana, sensor-motorās sistēmas mishepi). Sistēmas ģenerētā trokšņa daudzums ir mainīgs, tur arī rodas telpas un laika nepastāvīguma efekts. Efekts, kad domas kraujas kā kārtis viena otrai virsū, ceļot pilis un torņus, līdz viena cita, pilnīgi randomā garām lidojoša doma to visu nesajauc. Izskaidro arī mānīgos vēsuma uzplūdus šinī lopistiski karstajā dienā. Kas, jāadzīst, ir visnotaļ patīkami, veldzējoši.
Interesanti, ka Visums reizēm šķiet tik uzmācīgi pārblīvēts, bet citkārt - tik neciešami tukšs un auksts. Uztveres un perspektīvas. I'm munching my life away
Interesanti, ka katru reizi, saskaroties ar kādas pazīstamas sievietes VIŅA (sava mīļotā, tobiš) pieminēšanu, kļūstu greizsirdīgs un caur to arī mizerabls.
Lasu visādu huiņu un nevaru saprast - cik no tā ir cilvēki, bet cik - mana smadzene vnk piezīmē kautko klāt, izklaidē sevi.
Uzrakstīt par to, kā nolietojas vanna (no sērijas - senča dzīvoklis kad ievācāmies un tagad)
Interesanti, ka atsevišķi cilvēki visas gada laikā formulētās domas ir spējīgi izvietot uz vienas lapas. |
|