| Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku |
May. 16th, 2011|01:54 am |
Jo vairāk braucu tēmā, jo lielāka rodas sajēga, ka viss ir balstīts uz empīrisma. Метод научного тыка (он же Метод Коши, он же «Метод ползучего эмпиризма»), bet visa "cēlā matemātika" ir truli piedzīta realitātei. Gandrīz vai ilgojos pēc ofisa planktona normētā darba laika, par spīti anālajiem sodiem, ja ierodies darbā 11, nevis 8, kā pienākas. Toties ir no stresa atbrīvota eksistence ārpus civilizācijai pārdotajām 8 sava mūža stundām. Aber patlaban (kāds efin' patlaban, pēdējo pus gadu kā minimums), atsevišķi subjekti pastāv konstanta stresa situācijā, jo labprātāk tak lūko pornu un blodziņus, nekā nodarbojas ar to, ko vajadzētu.
Agrāk šķita, ka inženierzinātnes ir tas, ar ko man patīk nodarboties - jaukt, dedzināt, spridzināt, bet, izrādās, jāprot arī radīt, remontēt un lāpīt ar visu, kas gadās pa rokai. Un rēķinat. Ak, dievi(!), tie nelaimīgie aprēķini, kur katram nesaprotamajam simbolam vajag ne vien aprakstu, bet arī pamatojumu, tas ir vienkārši pizģec. It īpaši, nodokļu maksātāju sponsorētā darbā, kur nepieciešamas atskaites par visu, ar ko nekad neesi un arī netaisies nodarboties, jo tas ir ierakstīts tavā amata aprakstā. Šo birokrātijas murgu nekad neesmu spējis saprast - ja tevi, suni, noalgo teritorijas sargāšanai par remontiem paredzētajām finansēm, tad tev, sunim, ir jāraksta, ka esi nodarbojies ar špaktelēšanas un krāsošanas darbiem. Pie kam, jāraksta tā, itkā tu pats būtu izgudrojis jaunu krāsu un tās uzklāšanas metodi. Kur sakars, kur loģika, kur patiesība, a?
Nu i nahuj es neaizgāju uz tulkiem, filozofiem vai vēsturniekiem, kur var ripināt gurķi pa vertikālām plaknēm, eh? |
|