|
Apr. 28th, 2008|09:38 am |
zāle ir pārāk haotiska, tādā ziņā man labāk patīk hašs - lēnām atnāk, lēnām noklāj un tikpat lēnām arī aiziet. Iespēja apdomāties.
Tad nu meklējot apziņu paplašinošus mēslus, uzdūros uz salveju.
Piesit pīpīti, izvelc 2 dūmus. Pasēdi, padomā, piesit vēlvienu. Fonā skanošā mūzika kļūst par plakni, par viļņojošos ūdens virsu, kas kā vēsa gaisa plūsma dzesē kājas. Ak, jā, balkons ir atvērts. Piesit vēlvienu, izvelc. Pagriezies, skaties uz piesēdētāju, jamā iesauļojums uz sejas atgādina sikspārni. Ierēc, piesit vēlvienu. Nolādētā signalizācija aiz loga. Aizver balkonu, piesit vēlvienu, izvelc. Tā vietā, lai padotu pīpi, padod šķiltavas, ierēc, padod pīpi un zūd kontakts. Tu krīti. Mēģini saķert kolēģi, nevari aizsniegt. Sākumā tu krīti gultas garenvirzienā, nokrīti līdz galam, tad krīti platumā, nokrīti līdz malai, tad krīti tai pāri. Krīti no ūdenskrituma, apakšā iekrīti putās, kuras vārās. Tu rēc, siekalojies un tava sliena jaucas ar upes ūdeni. Dzirdi, kā otrā istabā čaļi apspriež tevis izdotās skaņas un notinas. Tu attopies gultā, putām līdzigā krāsā nokrāsotajā segā ietinies. Piecelies sēdus. Kaļega tikmēr piesēdies pie kompja un tu redzi, ka tā ēkas puse, kurā kompis atrodas, sāk lūzt un gāzties. Pabrīdini jamo, saproti, ka tas viss ir BS un dodies uz balkona pīpēt. Finita la comedia |
|