|
Feb. 7th, 2011|01:44 am |
Ievads
"People are sitting in wooden chairs playing electric instruments when they SHOULD be sitting in electric chairs playing wooden instruments..." © Holger Czukay
20. gadsimta 60to gadu beigās amerikāņu un britu hipiju kustība novirzija tā laika roku progresīvā roka, metāla, psihodēlijas, panku un citos roka novirzienos. Kontinentālo Eiropas valstu intelektuālajiem jauniešiem vairs nebija tik aktuālas Vjetnamas problēmas, visi jau bija noguruši no viena un tā paša, no dziesmām pret karu, par cilvēku savstarpējo mīlestību. Laiks, kad jauniešu mati auga garumā un dažādu substanču iespaidā Pink Floyd bija sasnieguši rītausmas vārtus. Šādā laikā franču protestētāji, vācu un itāļu progresīvie studenti pievērsās avantgardiskajai minimālistiski-elektroniskai mūzikai, kura dziļi ietekmējās no La Monte Young, Terry Riley, Steve Reich un Karlheinz Stockhausen radītajiem un pielietotajiem principiem, sauktiem par drones (tiek stiepta vai nemitīgi atkārtota viena nots, veidojot visa skaņdarba tonalitāti) un loops (galīga garuma nošu virkne tiek atkārtota bezgalīgi, veidojot ciklisku ritmu visa skaņdarba garumā vai daļā no tā. Nereti šādu ciklu radīšanai tiek izmantoti sintezatori un lentas).
1.Krautroks kā improvizācija
Viss sākās 1968. gadā pirmajā lielajā vācu rokfestivālā Essenē "Internationale Essener Songtage", kur vācu rokmūziķi mēģināja spēlēt psihodēlisko roku, bet ar savu, vāciešiem tipisko ritmiskumu un cikliskumu, apvienojot to visu ar elektronisko avantgardu.
Divus gadus vēlāk Klaus Schulze grupas Popol Vuh ietvaros sāk izmantot elektroniskos sintezatorus, lai piešķirtu visai kompozīcijai stieptas mākslīgas skaņas, kas, sajaucoties ar ciklisko pamatritmu, rada transa sajūtu. Šo vācieši sāka dēvēt par „kosmische musik”, kura, gadiem ejot, ieguva arvien lielāku un lielāku popularitāti.
Ņemot vērā to, ka ievērojams vismaz periodisks cikliskums šādā mūzikā, nebija grūti piejaukt džeza elementus, šim audiālajam kokteilim, kurā mijas lietum līdzīgais baltais troksnis ar garām sintezētam kosmiskām pasāžām, kurām pāri klājas vienmērīgs, plūstoši mainīgs bungu un ģitāru pavadijums.
Arī pats nosaukums novirzienam radies no vācu Sauerkraut – skābētiem kāpostiem. Pēc otrā pasaules kara britiem bija iegājies tā dēvēt visu ar vāciešiem saistīto. Par Sauerkraut vai vienkārši par kraut – kāpostu. Šādi sākotnēji vācu mūziķus nosauca britu kritiķi un šis nosaukums izpildītājiem negāja pie sirds. Tikai pāris gadus vēlāk tas tika sākumā pieņemts, vēlāk nests pasaulē ar lepnumu.
2.Kosmosa mūzika (Space music/Kosmiche musik)
20. gadsimta piecdesmitajos gados Štokhauzens ieviesa jēdzienu „kosmosa mūzika”, kad runāja par ģeneratoru, modulatoru, lenšu un citu skaņas radīšānas un kropļošanas mehānismu ietekmē tiek panākta sajūta, kad klausītājam šķiet, ka viņš lido bezgalīgā ātrumā vai arī ir statisks objekts apkārt zibenīgi joņojošā kosmosā.
Šo efektu vēl jo vairāk pastiprina skaņdarbu garums, kurš reti ir īsāks par septiņām minūtēm, nereti sasniedzot 15-20 minūšu garumu. Tik gari cikliskas mūzikas klausīšanās seansi palīdz zaudēt laika izjūtu, it īpaši, ja arī lirikas atkārtojas vai to vispār nav.
3.Slavenības un turpmākā žantra attīstība
Mūsdienās jau pensionētā, bet joprojām populārā muzikālā apvienība Kraftwerk arī uzsāka savas gaitas šī paša novirziena ietvaros, tikai toreiz viņi sevi dēvēja par Organisation un radija brīvi plūstošu, daļēji strukturētu eksperimentālo mūziku, kura sastāvēja pamatā no elektroniski apstrādātām flautu skaņām, perkusijas un atgriezeniskajām saitēm jeb Larsena efektu. Izdevuši vienu albūmu „Tone Float” viņi pašķīrās, lai pēc gada izveidotu Kraftwerk.
Vēl sensacionālāki un pārsteidzošāki bija duets Cluster - Dieter Moebius un Hans-Joachim duets, kuriem periodiski pievienojās Brian Eno. Cluster spēja radīt rupji disharmoniskas un neritmiskas skaņu kolāžas, kuras spēja biedēt cilvēkus ar vājiem nerviem.
Koloņas (Cologne) apvienība Can izmantoja daudz pasaules mūzikas un minimālisma elementus savos spontānajos grupveida komponēšanas mēģinājumos – savācoties studijā un improvizējot, gluži kā džezmeņi, rakstija mūziku, kuru vēlāk samplēja un elektroniski apstrādāja. Pats Holger Czukay(basists, skaņas inženieris) šādus seansus sauca par "instant compositions" – „ātri pagatavojamā kompozīcija”. Can turpināja rakstīt jaunu mūziku līdz pat 2004. gadam, kad nomira viņu ģitārists. Irmin Schmidt, apvienības dibinātajs, jaunībā sadarbojās ar tādām mūzikas leģendām, kā Andy Warhol, Steve Reich, Terry Riley.
NEU!, kas sastāvēja no Kraftwerk bijušajiem dalībniekiem Klaus Dinger un Michael Rother arī pavadija garu un radošu mūžu, izdodot 12 studijas albūmus, koncertierakstus un singlus. Šī Dusseldorfas apvienība atzīta par David Bowie, Brian Eno, Iggy Pop, Joy Division, Gary Numan, Radiohead un lielas daļas mūsdienu elektroniskās mūzikas iespaidotājiem.
Atsevišķi avoti min arī leģendāros The Velvet Underground kā vienus no žanra spēcīgākajiem ietekmētajiem. Par spīti tam, ka šī ir amerikāņu apvienība, tās daiļrade, acīm redzot, visnotaļ labi gāja Rietumvācijas jaunatnei pie sirds.
Secinājumi
Pārmaiņu laikos, kad pieejams tik daudz virspusēji dažādas, bet saturiski līdzīgas mūzikas, cilvēki ir spējīgi izdarīt šķietami neiespējamo – apvienot britu psihodēlisko roku un minimālisma elementus ar vācu radošo pragmatismu, radot kauto unikālu un savdabīgu. Tika likts pamats arī vācu industriālajai mūzikai, ar ko Vācija ir izkarojusi popularitāti visā pasaulē. |
|