| Uznāciens |
[Feb. 28th, 2007|10:56 pm] |
"O, bļa, kur es esmu?", izpeldēja caur nodzertajām Smaidoņa smadzenēm pirmā doma pēc acu atvēršanas. Debesis. Brūnas. Nepareizas.
Saņēmies un piecēlies sēdus, Smaidonis apskatija apkārtni - smiltis ar retām floras pazīmēm. Un drupas..
Divas dienas vēlāk Smaidonis bija izpētijis lielāko daļu pilsētas līdz upei. Nebija neviena un nekā. Tikai drupas un nežēlīga bada sajūta. Labi, ka atradās pāris akas - vismaz ūdens ir..
.. vēl divas dienas vēlāk Smaidonim aiz izsalkuma sākās halucinācijas. Uz viņa mēmajiem jautājumiem atskanēja atbildes no nekurienes. Pērkondārdoši paskaidrojumi...
"Kur es esmu?"
"Tu esi sevī, mans draugs", atbildēja visuresošā balss.
"Kā - sevī?"
"Savā sirdī, dvēselē, būtībā - vari dēvēt šo kā vēlies"
"Kā es šeit nokļuvu?"
"Dzert mazāk vajag", izsmiekla toņos atbildēja Balss.
"Kas ir šīs drupas, kas te bija?"
"Katra sagruvusī ēka ir sabojātās attiecības. Jo lielākas drupas, jo tuvākas bija attiecības. Domājams, pa šīm dienām Tu būsi sapratis, cik destruktīva ir tava daba sociālajā jomā", joprojām ņirgājās Balss.
"Kādēļ visi šie grausti atrodas šeit? Kādēļ šeit nav nevienas daudz-maz dzīvas ēkas?", nodomāja Smaidonis.
"Jo šis ir dziļākais tavas sirds nostūris. Izgāztuve, kur tu izgāz visu negatīvo, visas sienas, pret kurām tu esi atgrūdies savas nožēlojamās eksistences laikā..", ignorējot tiesības uz privātumu, Balss lasija domas
"Ko man tagad darīt? Nomirt badā?" ar izmisumu balsī kliedza Smaidonis tuvākajam zāles stiebram.
"Tu jau esi miris. Praktiski. Bet ir alternatīva - sameklēt tuvāko tiltu un tikt pār upi. Tur Tevi gaida jauna dzīve. Vai vecās turpinājums. Lai gan - ja reiz Tu tiksi pār tiltu, Tevi sagaidīs daudz jaunumu, daudz dīvainību un nekad neizjustu sajūtu.."
"Kur ir Tilts?" ar pēdējiem spēkiem izkliedza Smaidonis un nolūza. Atbildi viņš nedzirdēja - vai nu tādēļ, ka bezspēkā aizmiga, vai arī tādēļ, ka tā nemaz neizskanēja.
Turpmākās divas dienas Smaidonis pavadija, meklējot tiltu pār bezgala plašo upi. Un tilts atradās. Uzrāpies uz tā, Smaidonis devās uz otru krastu. Pēc daudziem soļiem, daudzām atpūtām, daudzām dienām un naktīm Smaidonis nonāca pie plaisas. Tā bija tik vien kā metru plata - nekas priekš ikdienišķa cilvēka, bet vesela jūdze priekš mūsu izsalkušā un aiz bezspēka krītošā galvenā varoņa. Pagulējis un padzēries, viņš mēģināja lēkt. Nedavilka - sekoja bezgala garš kritiens un trieciens pret melno un neciešami cieto "ūdens" virsu...
Mirkli pirms tam viņš saprata, ka šādu ceļu viņš pats savā dzīvē bija izvēlējies - atgrūdis sabiedrību no sevis, atgrūdis visus, kas viņu mīlēja un visu, ko mīlēja pats. Vismaz visu dzīvo. Vēl viņš mīlēja drupas. Un ūdeni. Kaut kas nesasniedzami skaists bija šinīs abās viņa mīlās. Izrādās - nemaz tik nesasniedzami...
Atskanēja kluss būkšķis un riepu kaukoņa, kad Smaidoņa virtuālais ķermenis atsitās pret asfaltu uz Vanšu tilta... |
|
|