| Cilvēks lāpa |
[Sep. 13th, 2006|07:11 pm] |
| [ | Laikapstākļi mežā |
| | awake | ] |
| [ | Putni dzied |
| | Telefona zvans | ] |
Džons pamodās no kārtējā murga, kas viņam rādijās pēdējos četrus gadus. Katru nakti viens un tas pats - degošs, nekustīgs cilvēks. Atvērto acu skatiens atdūrās pret cilpu, kas karājās pie griestos ieskrūvētā āķa jau vairāk kā gadu. Un kā jau katru rītu, viņš atmiņās atgriezās tanī dienā, kad tas viss sākās.
Rit 1972. gads, jūnija sākums. Jau sen kareivju vidū klīda baumas par to, ka Trang Bangas ciematā slēpjoties daudzi pretošanās armijas vīru...
8. jūnijs, viss ciemats tiek pārmeklēts, drošības labad, civiliedzīvotājiem (tiem, kas vēl joprojām tur ir palikuši) tiek "palūgts" uz pāris dienām atbrīvot savas dzīvesvietas. Protams, dzirdama tiem laikiem bez maz vai ikdienišķie šāvienu plaukšķi, ir cietušie un kritušie. Karalaika normas.
Ap pusdienas laiku kāds vjetnamiešu armijas komandieris izsauca gaisa spēku palīdzību no Bien Hoa, kas atradās ap 15 jūdžu attālumā un nomarķē aizdomīgo vietu ar dzeltenu dūmu granātu. Apmēram pēc minūtēm 40 atskanēja tik pazīstamā motoru rēkoņa un pārītis "Skyrider'u" sāka mest bumbas uz ciematu. Kareivji un reportieri stāvēja atstatus un skatijās, būdami pārliecībā, ka ciematu ir pametuši pat komunistu snaiperi. Gaisā sprāgst bumbas un lielākā daļa ciemata tiek aplieta ar tumšu šķidrumu, napalmu-B, tanī pašā mirklī napalms aizdegas. "And the fire fell from the skies". Caur visu šo troksni nav dzirdami nekādi kliedzieni. Kā mēmajā kino atveras kādas degošas būdas durvis, un izskrien degoša meitenīte, norauj sev drēbes un skrien pa uguns paklāju ārā no šī Dantes elles 9. loka. Mirkli vēlāk atveras vēl vienas būdas durvis, mierīgā solī iznāk degošs vīrietis, pagriežas pret reportieriem un skatās. Viņš pat nemēģināja nodzēst sevi vai noraut savu degošo apģērbu. Viņš vienkārši stāvēja un skatijās, kamēr aiz sāpēm nezaudēja samaņu. Pēc viņa palika tikai apgruzduši kauli...
Apmēram nedēļu vēlāk Džons iešāva sev kājā un pēc ārstēšanas tika aizsūtīts mājās. Nonācis mājās viņš sāka dzert. Dzert daudz un katru dienu, jo nevarēja aizmirst šo vīrieti. Un katru nakti šis vīrietis nāca pie viņa un skatijās. Laikam jau ne pie viņa viena, jo Džons tika dzirdējis par pāris saviem rotas biedriem, kas beiguši savu dzīvi pašnāvībā.
Pēdējā gada laikā viņš katru rītu atminējās iepriekšējo nakti, skatoties uz cilpu. Kā katru rītu, viņš devās uz tuvāko bāru, lai aizskalotu prom šīs nakts murgu ar pāris glāzēm viskija. Tikai šodien viņš bija beidzot izlēmis. Nelielā skurbulī viņš ieradās mājās, nolika istabas vidū krēslu, uzkāpa uz tā. Mazliet padomājis, ielika galvu cilpā un nokāpa no krēsla. Mirklī, kad viņš sāka zaudēt samaņu, viņš satikās ar savu nakts draugu. Viņš saprata. |
|
|