|
May. 26th, 2010|06:40 pm |
Reiz mēs ar kaļegu karstā pavasara dienā klimtām pa Hamburgu, karsts (neviens no mums karstumu īpaši nemīl), pilsēta, svīsti kā cūka, sāk jau uz besi vilkt un tā. Krč, kad gājām caur parku, es atvēsināšanās nolūkos izmērcēju galvu un kreklu strūklakā, paliek vieglāk un dzīve atkal kļūst skaista un krāsaina. Prasu kolēģim - mērcēsies/nē? Čalis atbild: "Man vēl ir pietiekami daudz pašcieņas, lai to nedarītu" un neapmierināts, svīsdams, slāj tālāk.
Tātad jautājums sekojošs - kas ir pašcieņa un nah jamā vajadzīga? Vai pašcieņa ir sagādāt sev neērtības kautkāda mistiska "augstāka" mērķa labad, vai tomēr pašcieņa ir atvēsināšanās publiskā strūklakā? |
|