| Skābe |
Sep. 10th, 2006|09:31 pm |
Rodas vēlme izšķīst, ietecēt peļķē un saplūst ar apkārtni. Kļūt par ēnu tumsā, par neko vakuumā. Kļūt par koku un akmeni, ūdeni un zemi, gaisu un mākoņiem. Būt par apkārtni apkārtnei, par sevi sevī, par suni, kas cenšas noķert savu asti, virpuļojot neprātīgā ātrumā. Par vēl nenolauztu nocirstā koka zaru, par trolejbusu bez antēnām, par galdu bez kājām. Par cepumiņu, kuram nevajag rociņu, par kedu, kurai nevajag kāju...
Gribas uzvilkt jaku, bikses, un iet. Skatīties, kā pasaule kustas attiecībā pret mani, kā Saule riņķo ap mani, nevis es ap Sauli. Skatīties uz trulajiem mietpilsoņiem, pie kuriem piederu arī pats. Gulēt slapjā zālē, jūtot šo stindzinošo zemes siltumu, kas dzesē muguru. Iet uz Ziemeļiem, nonākot Dienvidos. Iejūgties Lielajos Greizajos ratos un valkāt tos pa debessjumu, dzenot izmisumā jūrniekus. Apēst Zemes magnētisko polu, liekot nojūgties kompasiem un apgriezt gravitāciju kājām gaisā, liekot Ņūtonam uzkrist uz ābola. Ieviest sakarīgu haosu šīs bezsakarīgās kārtības vietā. Zīmēt ceļus uz svītrām un bāzt galvu cepurē, nevis vilkt cepuri pār galvu.
Cilvēka mantkārība noved to izmisumā. "A ti dumal - v skazku popal?" Mmhm. Pasakā par ezīti miglā jeb pasakā par miglu ap ezīti. Pasniegt var dažādi, tikai lietas būtība nemainās - tā pati kastīte ap to pašu sūdu. Mainās tikai skatpunkts, kas ļauj paskatīties uz pasauli kājām gaisā. Uz kājām ar pasauli gaisā. Uz gaisu, ar pasauli kājās. Jā, tā pat būtu labāk. Skatīties gaisā, redzot, kā dziesma skan. Kājoties uz skatiem ar gaisīgu pasauli. gh, skan intriģējoši. Mēģinam vēlreiz? |
|