| Blut und Boden |
Aug. 21st, 2006|07:07 pm |
Asinis un zeme. Mēs dedzinam savus bērnus un apēdam savas Dievības.
"Neesi muļķis," viņa teica un nospļāvās.
Bet kā var nebūt muļķis šinī zemē, kur lielākā gudrība ir bezgalīga muļķība? Kur nešķīstība ir svēta, kur pagrimums ir tava augstākā garīgā vērtība? Kur "..zobenu caururbta Jaunava un nekaunīgi hiperreālistisks Kristus ieplestām rokām kā Korvokādo kalna pestītājs.."
"Es esmu Jēzus" ierunājās kāds vecā arāba klausītājs ar izaicinājumu balsī. Tikpat izaicinošs mājiens ar galvu un es jau skrienu viņam pretī, lai skautu šo neticīgo savā muļķībā, lai dalītos ar viņu tajā un... pakristu iztukšots.
"And the world collapsed" ierunājās cits klausītājs, raustīdamies agonijā, bet tanī pat laikā pilnīgi mierīgi konstatējot šo faktu.
Vāciete dejoja izvalbītām acīm, ar katru sava histēriskā auguma kustību viņa lūdzās aizmiršanos. Bet aizmirst aizmirstību nav iespējams, it īpaši, ja tu pats esi aizmirsts un tevis nav. Vai vēl labāk - ja tu vēl neeksistē. Tu vēlies aizmirsties, pirms kāds vispār ir tevi atcerējies. Tu esi kā čūska, kas iekodusi sev astē, griežoties neprātīgā dejā ar grūstošo esamību. Bet viņa joprojām saspringta, nelaimīga, gandrīz tuvu asarām, kā tāda, kas izmisīgi cenšas sasniegt orgasmu, mokās un plosās, bet negūst atvieglojumu.
Tu smaidi un iesūc viņu sevī ka garām lidojošu mušu, jo tu esi Dievs, savas mazās un brūkošās pasaulītes Dievs |
|