 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
universflora's Journal
Es. Es esmu kā jogurta paciņa.
Mani apēd. Bet es negribu būt tā jogurta paciņa.
Tu stavi lielveikala plaukta , iedomājies to.
Tu stāvi tur un ikviens var tevi paņemt un izlietot.
Paņemt tevi, ataisītt, nolaizīt jogurtu no vāciņa aukšas, kad tas tikko ataisīts. Beidziet! Beidziet! Jūs taču zināt ,ka visi tā dara.
Un pēc tam izēst tevi visu līdz pašas jogurta paciņas beigām.
Nekaunīgi- iztukšot tevi,jogurta paciņu, pirkstus nolaizīdam.
Es negribu tā. Labāk ,lai mani apzīmogo ar vecu derīguma termiņu, aizstumj plaukta otrā malā,kur tevi neviens nevar paņemt. Negrib paņemt.
Es gribu būt tas neataisītais.
Nezinu uz ko man īsti dusmas. Man tikai gribas dusmoties.
Man pat laika nav,lai izķemētu matus. Skrienu apkārt pasaulei, skrienu,skrienu un tā arī neaizskrienu nekur, īsti neizdarot nekā, bet laiku patērējusi,spēkus izsmēlusi, es nu attopos vēlos vakaros kaut ko te nejēdzīgi rakstot. Bet laiku es pazaudēju kā tualetes papīru vannas istabā. Tas skrien tik pat ātri, cik mans laiks.
Īsti nevaru sakārtot visu, vai uzkaitīt to visu ,ko neesmu darījusi, bet relatīvi esmu.
Ja Jūs,mīļie, domājat ,ka dziesmu svētkos varēja atpūsties, tad jūs esat paņēmuši sviestu un izsmērējuši to sev pa visu ķermeni. Nē , tā nav.
Tas bija liels darbs, nezinu kā citi vēl spēja līdz 6iem rītā sadziedāt ar pārējiem, smejos, bet arī nē, jo tas laikam, viņiem tas garīgi GARĪGAIS pacēlums ,kas dod to neizsmeļamo enerģiju.
Nav jau man laika pūsties vai dusmoties. Cilvēki visu dzīvi pūšās un aizpūšās prom. Es negribu.
Gribu tikai nedaudz atpūtas, nedaudz vientulības ar sevi. Mazliet muļķības un jautras kājas.