 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
universflora's Journal
Tava zonde,
tā pati ko nesen palaidi
Kosmos, kas spīd tik spožs
Reiz ierāva manu dzidro acu skatu.
Askēts balodis ar elektriskās uzvilkšanās fundamentālo matrices spēju sagrauj monogrāfisko gravitācijas apbrīnu.
Kad lapas jau krāsojas košākās krāsās, dzestrais gaiss spēlējas ar taviem matiem un viegls lietus skrien pa tavu vaigu.
Uzvilcis siltas zeķes tu ieslīdi dziļāk krēslā un rudens drēgnās domas sāk rosīties tavā prātā. Bezgalīga apcere un tieksme alkt uzzināt it visu. Aiz loga vilcienā, tie koki kas traucas garām pavedina uz domām, tie ko čukst, visa daba ceļas , tā vēlas ko teikt. Tikai īpašai skaņai un pacilātam vieglumam ir tā spēja aizpūst sārti čaukstošās rudens lapas, ieraut tās dinamiskā virpulī, zāles stiebri, kas līgojas iedvesmojošā dzejā ar visu pasaules ritmu. Un tu, jūti, ka rit tā aukstā asara, pār tavu vaigu. Bet man patīk, tas ir īpašs laiks, apstājies, apceri, padomā un vēlreiz pārdomā.