 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
universflora's Journal
Šij ir jābūt pēdējai vēstulei tev no manis, tad klausies uzmanīgi.
Es nevaru. Es nevaru. Visu laiku nedomāju par tevi, bet te nu tu atkal uzrodies. Es nevaru, daudz ko, bet es nevaru neskatīties un nedomāt par tevi. Tu visu laiku jau dzīvoji, kur citur, bet atkal pagājis ,kāds laiks, un te nu es tevi atkal redzu ietinušos manā šallē. Stalts, kā vienmēr izskatīgs un ar savu dziļo aptverošo skatienu. Tu stāvi tur, un skaties.
Tu mani esi tik ļoti iespaidojis, atstājis daudz kā tik laba un arī ko iemācījis par augstākām lietām. Tu esi man dārgs un vienmēr tāds paliksi. Nepatīk sentimentālas rindas ar banāli pilnām domām. Es nezinu, kas tas ir, bet man gribas izstāstīt par visām pasaules gudrībām ko esmu iemācījusies, stundām ilgi runāt un stundām ilgi klusēt ar tevi, gribu apskaut tevi, skūpstīt tavas lūpas un lasīt tev priekšā grāmatas.
Nezinu vai tas ir pareizi vai nē. Bet neviens tev neko nevar iemācīt par pareizas un nepareizas rīcības izpratni. Labāk mēģināt. Lai vai kā, es tev to nosūtīšu, es apsolos (ja neizlasīšu pēc ilgāka laika, un neuzskatīšu šo par pilnīgas degradācijas pazīmi). Es tev to nosūtīšu, kad man liksies, ka ir laiks to sūtīt. Varbūt drīz, varbūt nē.
Man tu pietrūc...