vienpadsmitā daļa

Viņi piebrauc pie šokolādes fabrikas, Dāvids esot cēls vīrietis, ar manieriēm un citādi labi audzināts, liek manīt ka viņš jau nu nekur ielauzties netaisās jo nav neko dzirdējis par to ka redzes invalīdiem būtu atbrīvojumi no cietuma. Vai īpaši labi apstākļi, tad kad viņi nonāk ieslodzijuma vietā. Tad Niks izstāsta ka Aleksandra burtnīcās un dokumentos atradis ko tādu kas licis viņam domāt ka atbilde uz jautājumu ir meklējama nevis skaistās meitenes galvā , bet pilnīgi citā vietā un laikā. Viņi nonāk pēc šokolādes smaržojošā pagalmā, kuram pāri veļas šokolādes dūmi. Niks ilgi jo ilgi, stāv un sauc konfekšu nosaukumus no dažādiem stūriem. Dāvidu viņš ir atsutējis pret sienu tumsā. Beidzot kad vinš irpārstājis izklaidēties un atceras kapēc viņi šeit ir nonākuši, viņi ielavās rūpnīcā un atklāj ka ir kāds cehs kurš strādā naktī un kurā ir tikai daži druma izskata tipi kas iepilda šokolādes kastītēs sazin ko. Viņi paņem vienu paraugu un gandrīz iekrītot lamatās nogādā viņu labaratorijā izmeklēšanas nodaļā. No rīta kad rezultāti ir pienākuši izrādas ka jaunā akcija, nosūti šokolādi kā pastkarti ir šokolādes rūpnieka, kurš arī pārdod narkotikas mēģinājums izmantot pastu kā narkotiku pārvadāšanas veidu. Kamēr viņi to noskaidro, šokolādes fabrikas direktors ir aizbēdzis no valsts. bet viņi noķer viņa asistentu kurš ir ruds un bailīgs un ilgi netielējoties izstāsta taisnību