Desmitā daļa.
Niks apmeklē sievietei pansionātā un noskaidro mīklainos apstākļus kuros vecajai sievietei gadijies insults. Izrādās tas noticis tieši tajā maiņā kurā strādājusi Žaņa meita. Meitene ir iebarojusi vecajai dāmai kaut kādu ķīmiju kura rada līdzīgus simptomus kā insultam.Liekas sapratusi ka vecā citādi neatcerēsies kur tēvs dzīvo, jo laikam ejot dāma aizmirsusi gandrīz visu. Pēc insulta kundze sakoncentrējusies un atcerējusies kur Žanis dzīvo un patiesībā kādā sakarā viņai viņš bij jāatrod. Vecā dāma turpina žākstīties un visādi sūdzēties līdz brīdim kamēr Niks iet prom. Tad kad draugi atgriežas mājās viņus pārķer Aleksandra mamma un paņem Aleksandru un aizved viņu mājās puikas asarām šķīstot. Abi ar Niku sarunā ka drīz atkal tiksies, sarunā sazvanīties. Aizejot mājās Niks trepēs parunājas ar kamiņieni, cik grūti gan ka mājas ir bērns un vēlreiz pasakot lielo paldies un saņemot komplimentu par to cik ātri gan viņš atklāj noziegumus Niks dodas mājās. Aizejot mājās Niks novāc lauvas alu, zirdziņa stalli un savāc Aleksandra mantas, sākumā ātri pēc tam arvien lēnāk un lēnāk. Niks savāc visas Aleksandra mantas un liek viņas skapī, tajā brīdī iezvanās telefons, Niks atlaiž mantas vaļīgāk un no mantām izslīd burtnīca. Zvana Dāvids kurš saka ka tajā visā viņam kaut kas neliek mieru. Ka neesot, ka nevarot būt tā ka tā meita tomēr tik ļoti vainīga, jo pēc balss ļoti atgādinājusi savu mirušo tēvu. Pārrunājot ar Dāvidu arī Niku pārņem šaubas lai arī viņš cenšas tās atvairīt. Atgriežoties pie puikas mantām un aizdomājoties šķirsta Aleksandra burtnīcas, kuras pilnas ar dažādiem dīvainiem priekšmetu sarakstiem. Viņš ar maigumu šķirsta un šķirsta tās. Noliek sev blakus, iedzer alu un aiziet gulēt. Pēc pussekundes ieslēdzas gaisma un Niks pastiepj savu garo spalvaino roku pēc burtnīcas. Viņš jau uzmanīgāk pāršķirsta lapas, tad izvelk no atvilknes sarkanu pildspalvu un apvelk dažas lietas. Viņš pieceļās uzvelk pirmās pagadijušās drēbes un pēc iespējas ātri dodas uz darbu. Darbā no lietas mapes viņš izvelk papīrus un ar to pašu pildspalva kuru turēja rokā visu ceļu apvelk vēl dažas lietas.
Pavisam neticot savām acīm viņš piestāj pie telefona būdiņas un piezvana Dāvidam. Viņš piebrauc Dāvidam pakaļ, un viņi abi kopā dodas uz šokolādes fabriku. Pa ceļam pieturot benzīntankā Niks pamana ka ietērpies tāpat kad pirmo reizi satika Dāvidu.