Otrā daļa.
Niks nāse, sēž savās mājās uz gultas un skatās sienā. Pīpē protams. Turpat pie gultas novilkts viņa zilais brezenta praķis, zem tā izrādās viņam bijis pavilkts satriecoši novalkāts, nomazgāts un līdz izmisumam balts bezpiedurkņu krekliņš ar sunīti un uzrakstu Niks. Viņš joprojām ir kurpēs. Viņš nodzēš cigareti ļoti piepīpētā pelnu traukā un ar otru roku labi iestrādatu žestu izvelk kartona kasti no gultas apakšas. Kaste pilna ar veciem šokolādes papīrīšiem. Niks iebāž roku papīros un bezmērķīgi slidina to turpu šurpu.pēc kāda laika Niks attopas aizmidzis ar roku šokolādes papīru kastē, nogulētu vaigu un neskaidru nojausmu kapēc pamodies. Nojausma apstiprinās, pie durvīm kāds nepacietīgi zvana. Viņš aizklunkurē pie durvīm pinoties vienā atšņorētajā, bet līdz galam nenovilktajā kurpē. Pie durvīm stāv jauna meitene, putekļumētelī uz pieres taisni apgrieztiem matiem, garu degunu un mazu puisēnu pie rokas. Pie kājām viņai nolikts mazs, glīts, patiešām jauks rūtains čemodāns. Ar aizdomām skatoties uz sievieti un puisīti Niks nočāpstina. Sieviete laipni un nedaudz nekaunīgi viņu sveicina un stumjas ar visu puisīti iekšā pa durvīm. Virtuvē pie galda, dzerot tēju jaunā sieviete paskaidro kas viņa ir un ko tieši šeit dara. Izrādās ka, viņa ir Nika labākās draudzenes ( kura mirusi jau pirms n gadiem) meita, un iegāzusies pie viņa tādā sakarā ka viņai no rītdienas sākas iestājeksāmeni augstskolā un viņa nekādā veidā nav varējusi atrast nevienu citu kurš varētu pieskatīt viņas dēlu. Puisītis to visu klausties aizmieg. Niks uzklāj viņam gultu uz dīvāna apsedz puisīti ar rūtainu vilnas segu un ļoti pieklājīgi meitenei saka ka ļoti lapbrāt palīdzētu, bet puisīti redz pirmo reizi, ar bērniem īsti apieties neprot – tātad tomēr ne. Tā ka jau ļoti vēls viņš piedāvā meitenei aizvest viņus abus ar zēnu mājās, bet nevar iedarbināt mašīnu un viņi paliek pie Nika viesistabā. Atgriežoties viņi ieslēdz lielo gaismu un meieten pamana ka mēbeles visā dzīvoklī ir apkvēpušas un melnas. Soli pa solim, vārdu pa vārdam un Niks izstāsta, ar ko nodarbojas, kapēc tas patīk, kapēc mēbeles sadegušas. Izrādās tapēc ka sen viņš ir bijis precējies, sieva viņu ir pametusi un turpmāk viņu ir vilkušas un uzturējušas māte un māsa. Tā kā viņa vecāki pirms padomju laikā ir bijuši ļoti bagāti jo tiem piederējusi šokolādes rūpnīca, atstājot tikai konkrētos procentus pat tad, iedzīve palikusi pietiekoši liela. To ka nodzēris viņš kādus desmit gadus tā ka neko neatcerās un tad kad māsa tomēr apprecējusies un māte nomirusi, viņš aizpīpējis gultā un gandrīz sadedzis dzīvs. Tās mēbeles kuras izdevies izglābt tad arī ir tās kuras stāv šeit. Pēc tās reizes kad gandrīz sadedzis dzīvs arī pārstājis dzert. Sācis strādāt policijā par kurinātāju, dzīvojis melns un zem zemes. Līdz lēni, lēni soli pa solim sācis sarunaties ar cilvēkiem, interesēties. Tā kādā desmit gadu laikā kļuvis par izmeklētāju. Smejas ka tad kad citi sāk jau krāmēties lai ietu pensijā, viņš ir atradis savu nodarbošanos.
No rīta pieceļoties atrod sev pie pidžamas ar saspraužmadatu piespraustu zīmīti. Esmu atradusi savu lietu, lūdzu palīdzi man pie viņas pietuvoties jau šodien. Puika ir jauks un komunikabls ar viņu visu sarunāju, lūdzu piedod ka tā rīkojos. Pec nedēļas būšu klāt viņam pakaļ. Es zinu ka ar bērniem tu tiec galā labi. Atceros no bērnības.