Šodien mēs atkal izmeklējām dzelceļniekus, tā kā tāda sasodīta, viltus psihoterapeitu brigāde. "Sakiet, kā Jums tas sākās? Aha, jau bērnībā..? Sākāt šeit un vairs neko citu negribas?"
Tad dzelzceļnieki atplaukst un sāk stāsīt par bērnību, par to ka ir klikšķis un tu zini, ka Tev dzīvē neko citu negribas darīt, kā tikai stundām sēdēt vilcienā un skatīties kā mainās ainava aiz loga.
Kā smaržo ieeļļoti koka gulšņi, kā dīzeļa dūmi. Kā skan vecā, skaistā lokomatīve, kura ir draudīga un tomēr mīļa. Kā atpazīt vilcienus pēc svilpes toņa.
Tādam lielam, smagnējam vecim ar vējā plīvojošu šlipsi, skaties virsū un domā, nezin vai viņš zin, kā viņam ir paveicies?