Man šķiet es kādreiz pilnīgi noteikti aplauzīšu priekšzobus dzerot kafiju. Miljono reizi apsitu zobus pret krūzīti tik stipri, ka pēc tam brīnos, ka neesmu sajutis krakšķi. Dīvaini, kādēļ tā nenotiek dzerot tēju?

Palīdzēt matemātikā vasaras darbos iesprūdušam 10. klases skolēnam ir patīkami. Jauki saprast, ka pēc 5 gadiem joprojām visu varu atrisināt, un visas formulas izdomāt. Protams ne tik ātri un veikli, bet tomēr.

Uz ielas satiku sen neredzētu cilvēku, apstājāmies, minstinājāmies, izspļāvu stulbu - ''Pie Katrīnas uz pirti brauksi?'' Un tinos prom. Kā lai pajautā ''kā tev iet, ko dari?'', ja pēkšņi saproti, ka tev ne mazākajā mērā neinteresē ko šis cilvēks dara un kā viņam iet. Riebjas man šīs izlikšanās frāzes.