Man šķiet, ka esam no viena un tā paša koka izgrebti. Protams, viens no saknēm, viens no zariem, bet tās ir ļoooti mazas atšķirības. Līdz šim šāda saprašanās man ir bijusi tikai ar pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Tā dīvainā laika izpratne, kas ir iesēdusies no bērnības, ka viss, kas ir bijis pirms manis ir sens un svešs, nepazīstams un nekad neizprotams. Jo īpaši tas attiecas uz cilvēkiem. Šķiet, ka mani vecāki un vecvecāki ir dzīvojuši veselu mūžību, pirms iepazinos ar viņiem. Un tagad ir tik dīvaini apzināties, ka esmu tajā pašā vecumā, kādā viņi bija, kad es piedzimu, bet šķiet, ka man šis 21 gads ir pagājis momentāli. Šī nesakritība manā uztverē rada lielu sajukumu un ir tik grūti apzināties, ka tas ir tikai manā galvā.

Bet bērnībā bija forši. Gribās vēl.