uncertainty

noklusēt jau nav tas pats, kas samelot

agrāk bieži skatījos uz citiem (un citām) un domāju, ka arī gribētu būt tāda vai šitāda. tagad.. tagad es gribu būt kā es. labākā iespējamā sevis versija. pagaidām gan nezinu, kā tas ir.

četru dienu laikā noieti aptuveni 70km.
laikapstākļi divu dienu laikā paspēja nomainīties no "ja būtu līdzi ziemas mētelis, vilktu to" uz "laikam jāpamērcē kājas Donavā".
daudz smaidīgu mirkļu, pilna gan sava, gan telefona atmiņa skaistu skatu. daudz garšīga ēdiena. pusstunda miega zem klajas debess, ļaujot saulītei spēlēties uz vaigiem un basiem kāju pirkstiem.
ir tik lieliski justies nepiespiesti kopā ar cilvēkiem.

jānotur motivācija, ko sasmēlos.

alus trūkums organismā. nu, B vitamīna it kā.

riebjas, ka sauc pie atbildības par solījumiem, kas nekad nav tikuši ne iedomāti, ne pateikti no manas puses. pat vairāk - tiešā tekstā tiku teikusi, ka neko nesolu. viss burtiski vārās no tā, kā tāds it kā sīkums var aizkaitināt.
esmu liekule, jo apsūdzu par to, ko mēdzu arī piekopt, - uzturu kontaktu, kas teju vienmēr tikai kaitina, kontaktu, kas, lai gan abpusējs, lielākoties ir izdevīgs tikai vienai pusei. un kāpēc? jo nedaudz žēl atstāt pavisam vienu? vai tas ir godīgi, ja pats cilvēks visus grūž no sevis prom tādā vai citādā veidā, ja nekad nesaskata to, ko citi dara viņa labā? godīgi sakot, uzskatu, ka tas mani padara par sliktāku, ne labāku cilvēku. ir neveselīgi nepārtraukti būt tādā frustrācijas stadijā, ka gribas kaut ko sašķaidīt pret sienu. vēl neveselīgāk ir uzturēt passive/agressive sarunas.

patiess altruisms, šķiet, nemaz nevar eksistēt. vai nu aiz tā slēpjas aprēķins, vai arī vienkārši nespēja pateikt nē. un, ja tas nav ne viens, ne otrs, tad uz altruistisku rīcību mudina (zem)apziņa par to labo sajūtu, kāda ir, kad esi kādam izdarījis ko labu.

jāmāk pagriezties un aiziet. šis trauciņš nu ir pilns, sāk plūst pāri malām.

kas padara cilvēku interesantu?

četras dienas bez apetītes.
ēšana mēdz būt pieradums un ēšana mēdz būt sociāla aktivitāte.

paldies par tavu "pieaugušā cilvēka skatījumu". es, starp citu, arī esmu pieaugušais. vismaz pēc pases noteikti.
lai gan ne tik pieaugušais, lai man būtu pašai savi bērni. šķiet, ka audzināt zēnus būtu daudz grūtāk nekā meitenes, turklāt lielāka vilšanās, ja neizdotos, kā iecerēts.

esmu iebaidīta. kļūst bail, ja otrs klusē, bail, ka kaut kas nav kārtībā un ka tā pilnīgi noteikti ir mana vaina. no šī ar steigu jātiek vaļā.

tie vārdi ir katrā elpā, katrā kustībā, katrā pieskārienā un skatienā, bet uz mēles nekādi. nesaprotu.

varbūt nevajag visam vienmēr piekārt birkas, lai visiem pavēstītu, kas tad tas īsti ir. vajag vienkārši būt. un baudīt.

"man reizēm šķiet, ka viņam ir tik ļoti high expectations par to, kā lietām jābūt, ka bieži vien viņš daudz ko neizbauda."

šovakar nāk prātā atziņas, dzīves gudrības, ko dzimtas sievietes man kādā brīdī mēģinājušas nodot. 

pirms pierādīts pretēji, visi autovadītāji un visi cilvēki internetā ir 20-30 gadus veci baltie vīrieši.

tu pagriezies un izgāji pa durvīm. es nezinu, vai, ja tu tagad klauvētu, spētu tās durvis atvērt un ielaist tevi atpakaļ.

-----

"I don't mind the cage. It's the lock that drives me mad"

-----

šķiet, ka daļa manis lēmumu jau ir pieņēmusi. tikai tā otra daļa to nespēj pieņemt un atzīt. no otras puses, viss ir tikai spekulācijas.

-----

"viņi līdzīgi viņām, kur vienaldzība"
ļoti interesanti rakstīt pa miegam, vēl interesantāk to pēc tam lasīt un mēģināt tulkot savu zemapziņu.

tāpat jau sāpēs

būt cilvēkam nozīmē vienmēr būt gatavam, ka jebkas var pēkšņi pārtrūkt. būt pietiekami stipram, lai spētu sevi nesagraut, kad tas notiek, bet vienlaikus spēt būt visā līdz sirds dziļumiem patiesi.

jauna lapiņa. kārtējo reizi.