uncertainty

mulstu viņas klātbūtnē. viss, ko saku, izklausās muļķīgi un neveikli. viņai ir tik perfekts augums un lieliska humora izjūta, un neviens cits pasaulē nesmaržo tik labi kā viņa. goda vārds, sāku saprast tos vīriešus, kas no droša attāluma vēro sievieti, nespējot saņemties pieiet klāt, lai ko teiktu vai aicinātu uz deju.

nespēju izlemt, kurš šodienas jautājums labāks: "ieliesi man vienu diabētu?" vai "kādas dejas tu dejo, tautiskās vai profesionālās?"

lai gan mani personiski tas neskar, sāk patiesi sadusmot neskaitāmie homofobiskie fb ieraksti. ko notiek? kāpēc tik daudz tādu pēdējā laikā?

"Tas bija tumšais noslēpums, ka īstenība modina ilgas, bet nekad nespēj tās apmierināt; ka mīlestība cilvēkā sākas, bet nekad viņā pašā nebeidzas, un ka var būt viss: cilvēks, mīlestība, laime, dzīve - un ka briesmīgā kārtā vienmēr ir par maz un paliek arvien mazāk, jo vairāk šķiet."

es labāk orientējos horizontāli

"tās stingrās normas, viņas ir no gumijas"

laikam jau skola klauvē arī pie zemapziņas durvīm, ja sapnī redzi pasniedzēju..

Pieauguši vīrieši, bet tādi puisīši...

sēžu, apceru nākotnes iespējas, skricelēju to do listu, pūšu rozā košļājamās gumijas burbuļus. miers.

Darbā nav elektrības. Piedevām tam, ka visi darbi apstājušies, klāt nāk tā neērtā sajūta, ka jāsveicinās ar cilvēkiem skaļi.

"Kapsētu mēbeļu izgatavošana"

Zemeszvaigznes!

kāpēc tā vienmēr sanāk, ka tā vietā, lai *izvēlētos* kādu, kam otra tuvumu vajag katru dienu, kurš vienmēr pateiks vai izdarīs ko jauku, jāizvēlas tas, kurš ir pašpietiekams un no kura iepriekšminētās darbības ir kas ekskluzīvs..?

Nekad nesapratīšu, kā var būt vienalga.

ja nav iekšā sarunāt apzinātu satikšanos, vienmēr var cerēt uz nejaušu..

dīvaini tā, cik ļoti var nepatikt cilvēks tikai instinktīvi un pilnīgi bez jebkāda racionāla iemesla. man derdzas pat veids, kā šis cilvēks kustas, un, protams, es to netaisos izrādīt, bet ir mokoši. kaut kas par viņu šķiet tik fake..

daudzas vēlmes un sajūtas paliek neizteiktas. labākajā gadījumā uzticētas papīram, slēptas tādiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, ka pašam pēc laika neatšifrēt. arī šeit nepamet sajūta, ka apkārt ir pietiekami daudz tādu "mēs uz ielas sveicināmies" līmeņa paziņu, bet tas atkal ir interesanti.

neatvērt ziņu, nelasīt, neatbildēt. gļēvi, bet pēdējais salmiņš tomēr. vajag atpūtu no neapzināta psiholoģiskā terora, vajag atgūties, smelties motivāciju un spēju sevi disciplinēt, sasodīts. citādi gribas tikai atpūsties, dejot un malkot reibinošus malkus..

pati tu esi sajāta

muļķīga sajūta - gribēt uzrakstīt cilvēkam, bet nebūtu jau īsti, ko rakstīt.. arī iemesla īsti nebūtu.

There are moments when I miss all these things that I haven't done and never will.

maybe she's born with it, maybe it's pms.