| 12:05a |
pavasaris: cilvēki-suņi un cilvēki-cūkas
1. kāda sena paruna vēstī: kāds suns, tāds saimnieks (vai otrādi, vai ekvivalenti, vai jupis viņu zin). Ir jau humāni, ka labie ļaudis izlaiž savus suņus un kuces paskrieties, tomēr šajos gadījumos bieži netiek domāts par apkārtējo drošību un komfortu. Nereti tāds asinssuns un rīkļgrauzis ir krietni bīstamāks par auksto ieroci. Vēl esmu ievērojis, ka Latvijā līdzās miermīlīgajiem un draudzīgajiem četrkājainajiem draugiem, ir ļoti daudz nenosvērtu, afektīvu un agresīvu nezvēru. Cik debilam ir jābūt sunim, lai regulāri rietu uz miermīlīgu kaimiņu blakussētā vai kārtējo garāmgājēju, cik debilam ir jābūt cilvēkam, kuram ir tāds suns?
2. neesmu zaļais aktīvists vai ekoloģiski domājošs cilvēks, regulāri uz ietvēm atstāju cigarešu izdedžus un ne vienmēr iepērkos ar auduma maisiņu, tomēr šajā vīkendā secināju, ka man vēl daudz kur augt. Ir ļaudis, kuri acis nepamirkšķinot spēj savus sadzīves atkritumus atstāt pārdesmit metrus no savas sētas; ir tādi, kas iemanās izgāzt notekūdeņus nevis tam paredzētās vietās, bet tur kur neviens uzreiz nepamana, un tie kuri, mēslus atstāj mežmalās un dzelzceļu malās, ir gandrīz vai dabas draugi. Vot ķe horizonts, lai šitā piegānītu savu appasauli. Izdevīgāk? |