Domu daudzināju Nevajag dzīvot katru dienu it kā tā būtu pēdējā. Pirmkārt jau visticamāk tā nav pēdējā. Labāk konfekte šodien nekā trīs rīt?
Atziņas noslieču saraksts ir smieklīgi garš.
Mēs dzīvojam ļoti labā laikā. Ir daudz iemeslu mīlēt, būt laimīgiem un cerīgiem. Viens no tiem ir tāds, ka varbūt jau mūsu organismi piedzīvos funkciju paildzināšanu uz nenoteiktu laiku. Vismaz par tādu uzskatu uz sārta nededzina, drīzāk jau tādus apgalvojumus vairumā dzirdam no zinātnieku mutes. Lai tas (un vispār jebkas pa lielam) notiktu drīz, nevajag "dzīvot katru dienu kā pēdējo" - vajag dzīvot ar pilnu apziņu par laiku un lēmumiem un sekām un darīt savu darbu. Vēlams būt labos draugos ar izgudrotāju (iedomājies, ka eliksīru, lai kādu vienlīdzību sludinātu, nedalītu neizšķirīgi visai cilvēcei/nācijai/...). Bet arī ja tu neko no tā nesaproti un, piemēram, būvē kosmosa kuģus, tad turpini to darīt cītīgi (tiem daudzajiem cilvēkiem vajadzēs, kur dēties); ja tu dari politiku, tad turpini to darīt labi (visam kam, lai notiktu, ir vajadzīgi apstākļi); utt. Iespējams, ka jebkas izšķirīgi ietekmē visu. ...Vai arī nē, uz karstām pēdām vajag mesties mācīties fizioloģiju un ģenētiku.
Cilvēka dzīvības cenu tas palielinās? Kari, slimības un nelaimes gadījumi netiek atcelti. Izjūtas varētu būt spēcīgas, nespējot nosargāt un pēdējā gaitā pavadot aizlaiku vieduma krātuvi, tādu kā Metuzālu. Vai jūs jūtat atšķirīgi, skatot maza bērna vai normālu mūžu nodzīvojuša cilvēka kapu? Es nezinu, es nē, varbūt esmu psihopāts.