ulzha's Friends
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Below are the most recent 11 friends' journal entries.

    Saturday, January 20th, 2018
    fjokla
    10:02p
    Un! Kas vieno šīs piecas personas? Dzimums! Turieties pie sievietěm, gļěvie šmurguļi!
    (Lai gan, dainās bij teikts, ka pie ozola jāturās, tas izturěšot,.. haha, atļaujiet, ser, aiz smiekliem pāris reizes koķeti apdirsties
    honeybee
    1:46p
    (Es nogurstu jau no domas vien, ka varētu iesaistīties kādā politiskā/ideoloģiskā diskusijā)
    Galvenā bēda jau ir tur, ka tā notiek divos kategoriski dažādos līmeņos, ļoti seklā un primitīvā vs dziļākā un niansētākā, arī kontraversālākā; un tās lietas, kuras ir pilnīgi normāli un OK pateikt otrajā līmenī, pirmajā līmenī - tajā, kas ir reāli truls un saukļveidīgs - visticamāk, tiks interpretētas kā reiz tā, kā nevajag, been there, done that, rezultātā tu veiksīgi sadirsies ar visiem un ienīsti sevi arī pie reizes

    Milzīgi apbrīnoju cilvēkus, kas spēj lēni un pacietīgi skaidrot lietas
    It īpaši tāpēc, ka skaidrs taču - lielākā daļa no diskusijas biedriem vienkārši ir atnākuši, izvilkuši pimpi un noziņojuši "nu posmotri, kakoj krasavec", un maksimums, ko tu vari panākt (bet parasti nepanāc) ir tas, ka viņi to pimpi gluži nevicina tev sejā

    (Protams, tas attiecas arī uz mani, hence neesmu rakstījusi "sorry, bet nav vis nekāds krasavecs" tipa komentārus svešās cibās jau nezcik ilgi, lai gan absolūti ir gribējies, bet nu būsim reālisti, tas liktos labi/smieklīgi tikai cilvēkiem, kas man jau tā +/- piekrīt, bet ne tiem, kas nepiekrīt)

    kas droši vien ir no vienas puses psih* veselīgi, bet no otras nahuj neveselīgi un beidz mani nost, es domāju, ka patiešām *justos* labāk, ja aizietu un palektos, tikai stulbi

    D. absolūti nepalīdz, sēž, enigmātiski smaida, skaidro, ka šis ir labākais, uz ko es vispār būtu varējusi cerēt, studējot antro, un, šķiet, pie sevis domā "paskatīsimies, kas ar viņu notiks trešajā līmenī, hehehe".
    fjokla
    1:44p
    Tagad es pastāstīšu jums savus ieskatus psr draudzību. Bij viena meitene, daži vińu zin, un vińai visu mūžu gandrīz tāds labs draugs vilcies līdzi, gadu desmitiem, vārdu sakot, ar brīžiem netikliem nodomiem, bet toměr- uz visiem sūdiem un grūtiem jaunas dzīves gadījumiem, klāt kā likts, bez bazara. Unlūk, meitenei vienā reizě ćerņa, jumts brauc dziedādams, pate rāpo pa zemi, vem un raud. Draugs, tātad, sauksim vińu par Joski, draugs, tātat, pańem aiz škirkas no tās rāpu trases, nerveni mutě un hujak uz maksas stacionāru ar sistěmām, masāžām un dubļu vannām.
    Kad tu tā skumji ej pěc kvasa un prāts tavs, gribi negribi, rit fatālās slieděs, jo solījumus neviens nepilda un trubu neceļ, tu tă săc galvā skaitīt un rěķinăt. Un fakti, šķir kā gribi, ir skumji. Sūdos vari paļauties uz sekojošām personām: Lindu, Paulu, Daci, Ivetu un, ja sūdi mani, ne kopěji vai sveši- mammu. Pieci! Par nodzīvotiem trīsdesmit pieciem. un es runāju par draudzību kā pieměrā, bez bazara, bez nosacījumiem.
    Pārějais ir gadījuma sakari, stabila, maiguma pilna pazinība vai simpātijas un pudelesbrālība.
    Par manu izpratni par mīlestību, jūs diezvai griběsiet dzirdět un man arī slinkums stāstït un, principā, pohui
    fjokla
    10:40a
    Ha! Pamodos priecīgs. Huļe man neviens nepateica, ka viss ko man vaig ir Queen live Wemblijā? Kīp on faiting till ze end un tădā garā? Huļe viss vienmĕr pašai, pašai. Esmu par labu şai pasaulei, vadzi. Tās Sakses ziedu pasakas, par cūkausīti, viss purvā, tikai sažmiegts kulacińš virspusě torčī. Vot, tă msn no vemblijas konča vienměr bijis. Tik kulacińā cīga un Zaķīša pavadińa.
    Měs labāk paši nosprāgsim, vai trakonams, kad atbrauks pakaļ, tikai tad, tikai tad es lūgšu sociālo palīdzību! Nekādu saltu valsts veceńu, nekådu pusvārītu kartupeļu un zili vārītu olu! Pār manu stingo vai jukušo ķermeni, hujak hujak!
    Drīz sāksies mana brīvdiena, Zaķīti atstāšu tepat, mani nelaidīs pie Nikolaja, bet es jau sen pie vińa gribu tikt. Nikolajs, mamma, mājas, klusums ausīs un iekšās, pavardā uguns.
    Friday, January 19th, 2018
    fjokla
    11:31a
    Nelaime nenāk vienā un šob maļina, tāteikt, neesošā maļinai ņekozalosj kautkas, žizņ? kakaja žiznj, nav man tādas. Karoče, man viss jau pohui diezgan, tāpat izskatos sejas krāsā pēc piecdesmitgadnieces, rūpju un kaišu māktas. Karoče, pie visa šitā, es iepriekš jau atvainojos par intimām detaļām, bet kā jau minēju(pohui), vane. Tātat, iemetās man pie šitā visa, sakarībā ar to, ka pienākumu tik daudz, ka ēdināšanas produktus tu iebāz veselus mutē, jo, pirmkārt, nav laika, otrkārt, zaķītis lupatiņš māk tik traģiski skatīties, ka pašai taisni kauns ēst, nulūk, šitā visa un nervu sakarā, iemetās man gemorojs un tā iemetās, ka tad, kad bija laiks šitam galam pievērsties, sāpēja tā, ka joptvajumaķ, cērtiet galvu un visu nahui nost un sadragājiet visu beigtu, zobu sāpes ir huiņa, es teiktu. traģēdija jau tā pilnā plaukumā un te es ar savu slimo pakļu, man pat temperatūra sacēlās, prikaļis? Aizeju uz aptieku platām kājām, jau tā hujova augšā, tagad hujova v nature, apakšā. Tas viss ir priekš suņiem, nē, svečturiem, draugi, tās viņu svečkas, pa zemi aš jāvāļājas, pie katras sēdnes asaras acīs, ziniet. I sļozi ķekli mņe s zadje i s peredi, kā jerofejevam. Nulūk, vāļājos pa gultu, domāju, dirsā (čto haraķterno un v nature), kas mūs kops tagad visus, un ko darīt, ja neizturami, sauc ātros un saka, man, dakter, tur, ziniet, priekš jums puķe? Nospļaujos un atveru to ajurvēdas mājas ārstniecības grāmatu, škiru un ciešu, šķiru un ciešu, man tiešām bij gluži vienalga jau ko, es pat nezinu ko. Karoče, draugi un princeses, kuras nekakā un kurām nav *
    Kurkuma! Zelts! Kurkuma un gi sviests, lai dies jūs svētī!  momentaļno atpusķilo un es vēlreiz atvainojos par intimām detaļām, kā jau augstāk minēts un tā. čau, palēkdamās aizskrienu pār lauku
    Thursday, January 18th, 2018
    honeybee
    5:31p
    Starp muļķīgākajām sajūtām ever: kad tu, cilvēks, sparīgi uzliec produktivitātes appu uz 25 minūtēm, pēc četrdesmit minūtēm sāc domāt, nafig nezvana, un tad pirmo reizi pacel galvu no darāmā, lai konstatētu, ka neesi to figņu nemaz palaidis.
    Nēnu kindof nostrādāja droši vien, varbūt tikpat labi nostrādātu, teiksim, maza zīmīte uz datora "ciba šodien neiet" vai "feisītī sēž cilvēks, kam tu apsolījies atdot piecdesmitnieku, bet vēl neesi atdevis"*

    *šim gan man vajadzētu atrast kādu, kas būtu ar mieru aizdot piecdesmitnieku, bet nu no otras puses, ja man strādā nepalaists produktivitātes apps, droši vien strādātu arī "tu kādam no saviem feisīša draugiem esi parādā piecdesmitnieku, kura tev šobrīd nav - kontā skatīties pat nav vērts -, un turklāt tu pat neatceries, kuram un kāpēc, also, dedlains ir nevis 31., bet 21. janvāris, also, tiem, kas iet uz tualeti, pirms ir pabeiguši dienas normu, podā dzīvojošā žurka iekož dibenā"
    fjokla
    7:05a
    Mana atbalsta grupa tagat ir taxify šoferīši, daudz ko stāstu, smejamies, vińi stāsta pretim, sirsnīgi atvadamies un viskautko viens otram novělam, rezumějot brauciena stāstus, diezgan asprātīgi. Atstāju devīgus čajus kā desmito tiesu viens sāka spiegt un teica, ka tieši nebijis cīgām. Priecīgus un bědïgus stāstus dabūju pretim un pati dāļāju.Bet.Kas noticis taksī, tas paliek taksī.
    Ir, protams, śvaļi bembjos, vienam tādam uzdāvināju hemotogenu, bet kopumā- neiesaku, izvělieties kungus gados
    Friday, January 12th, 2018
    fjokla
    10:40a
    Kak mi s Vasiļiem obreļi drug druga:



    Kā jau te un citur brēcu, ieraudzīju es Jelgavas patversmes lapā to rotaļīgo Žani, ieraudzīju un sacēlu vispārēju trauksmi, jo man bija lats piecdesmit, un negribēju, lai Žani savāc atkal kāda tanta, tākā to iepriekšējo (tavu laimi, kā mēs tagad zinām). Nulūk, sacēlu trauksmi, dabūju naudu, dabūju vedēju. Kādos piecos jau stāvēju pie vedējas vingrošanas nodarbību durvīm un tur viņa nāca ar visu pavisam beibī, paldiesdievam, kā mēs tagad zinam, siltā kombinzonā. Pa ceļam iebraucām vetveikalā pēc sarkanas siksniņas, gardumiem, kaku maisiņiem u.c. priekšmetiem, visiem pieskaņotiem pie melbaltas suņu personas, tātad, parametriem. Pa priekšu patversme tika kodināta, sak, notiek kas notikdams, nedodiet nekādām tantēm to žani, mēs braucam. Nu, braucam un braucam, čerez iecavu viss skaisti, mazā Gulafija čāpstina piparkūkas un salonā valda vispārēja harmonija. Tas tā līdz brīdim, kad sākas lauku grants ceļi ar milzīgām peļķēm, piparkūkas visiem krīt no mutes laukā, skats baisms, bet izbraucam vairākas un pateicamies visaugstākajam.

    Un tad, tad nāk tā liktenīgā, ieraugam, milzīgu pļančku un grants ceļa un blakus vēl vienu, bezmaz jau cienījama dīķīša izmērā, kur jau lauks sākas. Nu, es jau ko, man tiesību nav, neko pa šito nezinu, vārdu sakot, pilote izlem braukt pa lauka malu, pasakam šļorb (līdz patversmei atlicis 1,5 km), pasakam šļorb un dirsā mēs esam. Dubļi dubļos, vējš ieskrējies un kā no marazilkas, lauzam rokas un saucam mūsu tēvu debesīs. Pēc vispārēja nemiera sākam (daži) domāt reāli un tikai nesatraukties, zvanam patversmes meitenēm, sakam, tā un tā, šitā te tagad ir noticis. Tad sākas drausmīga cīņa ap koordināšu nosūtīšanu, jo visiem nosaluši pirksti un atteikušies nervi. Šausmīgi, šķiet ilgi tas bija, kādas divas mūžības un tad jau es čurāju un pīpēju turpat pie mašīnas durvīm, jo tai žļurgā pilnīgi pofig, ko darīt. (pirms tam vēl mēģināju stumt un laukā kāpjot, līdz ceļiem pančkā, karoče, bij nenormāli auksts).

    Nu, vēl pāris mūžību, mazā Gulafija vairs galīgi nepiekrīt piparkūkām, laigan, paldiesdievam, iekšā salonā silti, pāris mūžību un cīgu līdz beidzot- ceļa galā ieraugām gaismiņu, kas tuvojas tuvojas nakts melnumā, aizvien tuvāka un siltāka un gaišāka.

    Un klāt viņas ir, sidrabainā milzu džipā un kuzovu, krītu ap kaklu, piedodiet piedodiet, mēs tādas muļķes, tikai neatņemiet mums Žanīti. Nu, meitenes, kā jau teicu, no Remarka izkāpušas, māte ar meitu, kā vēlāk izrādījās. Brezenta biksēs un pieres lampiņu, uz muguras dubļos un zem mašīnas trosei āķi meklēt, kura, protams, nebija, betnu, nav spēka man šitik gari to visu, melnu muti un smiedamas, vienu otru komentēdamas, viņas mūs izvilka sausumā un tad jau braucam šīm pakaļ tumsā un drīzā drošībā un pēc minūtes klāt mēs esam, suņi rej, gaisma spīd, esam klāt.

    Mani, tātad, jūs varat iztēloties, kāda smuka es tur atbraucu, dubļi līdz ceļiem, maisiņš ar suņa aksesuāriem un gardumiem, vēja pluinīts, rokā sažņaugts, šalle ap galvu. Nutad, ieved mani pie tā Žaņa. Tas bij foršs, dikti augstu mācēja uzlekt, ielaida mani pie šā būrī, lēkā lēkā, bet kautkā tā skatos, kam viņš lēkā, nesaprotu, principā, jūtu, pohui kam lēkāt viņam, smuks bez gala, saprotams, bet pofig. Nu, Remarka dāmas arī saka, apskatiet visus, reku, tagad ieiesim pie viena cita mazulīša, nu, ieeju pie mazulīša, tāds brūns, garspalvains maigumiņš, taisa trikus, gāžas uz vēdera, tinas man šallē, bet arī tā, tikpat labi man, tikpat labi visumam vai jebkurai vecenei. Nu, domāju, oi, kautkas tak būs jāņem, šitā dāmas tak līdzēja, patīk jau visi, nekādu iebildumu. Nu, tā Remarka meitene saka, šito apskatījāt, reku, ieiesim pie Džoņuka. Skatos uz to angāriņu, kautkāda ruda pakaļiņa kārna, domāju, nulabi, pieklājības pēc jau var, bet tā pakaļa tāda, vispār, neuzrunājoša, parasta tāda kvekšķa pakaļa. Nu, ieeju, essaku, vairāk pieklājības pēc, apsēstos uz matracīša, tie dubļainie zābaki un visas dekorācijas sašķiebušās, un ta skrien man līksmi pretim tāds, kautkas nesaprotams, pilnu muti plīša lācīša. Skrien, tātat, pretim, izbirdina to lāci un hujak, bučiņu. Nezinu, kurā brīdī tās acis, betnu, tā sacīt, kā mīlas romānos un vecmāmuļu stāstos, ieskatījāmies mēs, tad jau bumbiņa rotaļās un otrā bučiņa, tad jau trešā un es saku, – ŠITAIS! Lagan, es pie acīm jau zināju.

    Tad Remarka dāmas ar papīriem, es tais dubļainos sābakos, visu šķību, visu parakstu, manis pirktā kaklasiksna, protams, pa lielu, atstājām to vietā un dabūjām citu, klabināja zobus kā traks, sevišķi par muguras siksnu, visa spalva gaisā, bet man jau pofig, es ar klabinu. Tad kāda stunda drebināšanās man uz ceļiem mašīnā, stāvus gaisā, vajag visu redzēt un tad jau skrienam pretim krustētiņam simim un pēc pusstudas jau guļam vēderu gaisā pie krāsniņas, tā arī gulējām, es galvgalī sašķiebusies, viņš kājgalī un ik pa drīdim, krāsniņas ēnās katrs atvērām pa vienai acij, lai pārliecinātos, ka esam viens otram uz vietas. Lūk šitāte, šis, tagad jau - Zaķītis Lupatiņš, atnāca pie manis, vai es pie viņa, kas to lai tagad zin. Ne miņas no klabināšanas, absolūts maigums un paļāvība, brīnišķīga sirsniņa. Tikai nākamā dienā atšķīru papīrus un noskaidroju vecumu un tādas lietas, bet tas nekas nav svarīgi. Mūsu kompānijā un ģimenē tagad ir par vienu delikātu, gudru šķelmi vairāk. Vot i skazočke koņec, kto proslušal molodjec
    Thursday, January 11th, 2018
    fjokla
    9:39a
    nuko es varu pateikt, Zaķīša Lupatiņa on že Aksels Munte on že Džoņuks on že "Čmok"(vienkārši bučiņas skaņa), vārdsakot, mazā bārabērna pieņemšana ģimenē, tas ir bijs ļoti labs lēmums, iespējams, pats labākais, kā jau teicu. Tagad darbā pusslodzē pārgājuse uz brīdi, šķirti puzotru stundu, tātad, gļukojās cak cak cak solīši ik pa brīdim, un roka tāda debila labā, kad iet pa ielu viens, nav kur viņu likt, sarkanā siksniņa ar visu zaķi pat astrāli vienmēr līdz. To iegūšanas stāstu, garu un skaistu, pa dubļiem, kataklizmām un Remarka meitenēm pastāstīšu kādā sestdienā, svētdienā pie banānu pankūkām, esmu visa tāda salauzīta un aplupuse, pienākumos, skrejoša, vislabāka māmuļa Karlsonam, dikti noguruse, bet tā vairāk priecīgi, bučiņas, jāstradaj.
    P.S. Sima, brauc māje!
    honeybee
    8:08a
    Padomāju un nonācu pie secinājuma, ka, ja Rakstnieku savienība sāks uzstāties kā organizācija, kas vērtē biedru ētiskos pārkāpumus, es no turienes izstāšos. (Vai, variants B, sēdēšu komisijā, kurā tiks atrasti un izlustrēti visi rasisti, homofobi, elitisti, eiblisti un #metoo materiāla gādātāji. Bet nu tas ir tā kā reāli mazticami + šaubos, ka vispār ir jēga mazgāt, labāk taisīt augšā jaunu.)
    Tuesday, January 9th, 2018
    honeybee
    10:45a
    Klau, šitais mani beidzot samulsināja.

    Ja mums ir (lielākoties, bet droši vien ne tikai) sociāli determinēts dažādu rādītāju kopums, kas ir apvienots vienā kompleksā X (un kur daļa no šiem rādītājiem savstarpēji korelē, bet citi atkal ir no pilnīgi citām sfērām) + mainīga sociālā situācija + dažādas sociālās vides

    Un ir zināms, ka šo rādītāju kopumu (bet: ne visus elementus vienādi!) ietekmē dažādi faktori, tostarp ģenētika, epiģenētika, audzināšana (nu tb bērnība vispār), sociālā un fiziskā vide, saslimstība, personības īpašības utt. - faktori, starp kuriem atkal pastāv visvisāda veida attiecības

    Cik jēgpilni vispār ir mēģināt šīs abas sfēras izteikt ar vienu skaitlisku indeksu? Ko tieši mums šis indekss pasaka?
    Vai ir jēgpilni veikt pētījumus par to, kā mainīt izejošos faktorus, ar mērķi uzlabot nevis gala rādītājus, bet gan šo indeksu? Kāpēc?

    Nu, piemēram, ja cilvēka vajadzību apmierināšanu paņemtu kaut vai pēc (ļoti vienkāršās) Maslova skalas, tad tur droši vien varētu atritināt kaut kādu vienu indeksu, kas ļautu pateikt "šim cilvēkam vajadzību apmierināšana ir 5,6, kamēr šim te - 7,2, bet tam - 3,1", bet vai, zinot *tikai šo indeksu* (tas, kā šis indekss tiek noteikts, kopumā ir "melnā kaste"), būtu iespējams kaut ko jēgpilnu pateikt par šo cilvēku? Vai būtu jēga veidot zinātnisku pētījumu par to, kādi ģenētiskie faktori korelē ar *indeksu*, un kā attiecīgi varētu uzlabot ģenētiskos faktorus tā, lai uzlabotu *indeksu*?
About Sviesta Ciba