Sāku rakstīt rakstu to, ka, runājot par vakcīnas efektivitāti, valsts vietne
šeit nav norādījusi konkrēto, aptuveno procentiņu. Vēlējos rakstīt par to, ka it kā saprotu, ka viņu obskurantiskajai idejai ir cēls mērķis, taču informācijas noklusēšana neliecina par veselīgu attiekmsi. Tā ietvaros vēlējos vērst jūsu uzmanību uz faktu, ka iespēja ieiet tajā spkc.gov. lapā un pieteikties rindā vakcīnai tika izsludināta gandrīz tad pat, kad delfi.lv tika publiskots Daces Bargās (Viņa bija cibā!!! Taču aizmirsu niku *sadsmileyface*) raksts
"Vai diskriminācija ir viedoklis?". Tā ietvaros paredzēja neviennozīmīgu cilvēku reakciju, zinot, ka ar savu spriešanu par to, viņa sāpinātu, nu, ļoti neveikli un gausi atnākušas, vēl nepabeigtās liberālās demokrātijas plosīto un nesaprasto bērnu dziļākās jūtas jautājumā par vecās labās vārda brīvības ierobežošanu for the greater good.
Vai visas cilvēces kolektīvajos stāstos navbijuši pietiekoši daudz attiecīgu sižetu, kas mums visiem ap šo laiku būtu iekodējis zemapziņā to veco vēstures un kultūras stāstu par to, ka vārda brīvības ierobežošana, lai arī cik iesākumā tā nebūtu limitēta un smalki definēta, ir pārāk spēcīgs mehānisms, ko uzticēt cilvēkiem. Cilvēki ir diezgan, kā saka angliski, prone to bias. Un šādas sistēmas indivīdam vienmēr vairāk nodara ļaunu."
Katrā ziņā stulbi, ka jācieš ģimenēm, kuras neatbilst likuma prasībām par to, kas ir ģimene. Taču, institucionalizēti un sistemātiski apklusinot skaļu muļķīti šodien, tu vari apklusināt savus mazmazbērnus pēc simts gadiem. Bet es šo rakstu sāku par to šķietamo obskurantismu no valsts puses. Jāatzīst, es kaut kā to ciparu neesamību uztvēru emocionāli, jo vēlētos, lai valsts informē precīzi un niansēti. Gan jau šo informāciju varēja pasneigt tā, ka tā neradītu nevēlamas sekas jūtīgajos un skaļajos cilvēkos.
Dacei jāsaprot, ka daudzi cilvēki nav spējīgi uztvert lietas loģisiki, nav spējīgi domāt racionāli. Un ka daudziem piemīt nespēja domāt par cilvēkiem, kurus viņi nepazīst, ar tām smadzeņu daļām, ar kurām domā par ģimeni un tuvākajiem draugiem, paziņām. Un sanāk tā, ka daudzu viņu paziņu lokos nav netipisku orientāciju cilvēki. Tāpēcv viņi nav spējīgi just empātiju. Šī nespēja bieži arī mēdz kalpot par viņu dzīves postu un traumām. Šie cilvēki savas dzīves laikā nav bijuši to ideju ietekmē, ar kurām izaugāt vai savā ceļā pēc apgaismības sastapāties jūs. Viņi nekad nav apsvēruši doties ceļā pēc apgaismības, jo nesaprot, kas tas ir. Taču viņi nav bezjēdzīgi. Nē, viņi pasaulē vienmēr ir bijuši noderīgi, jo tās sejas, kuras pauž aizspriedumu, bieži vien ir smago, grūto darbu veicēju nogurdinātās, cilvēku, kuriem pat nav laika aptvert kādu jaunu ideju, jo jānodzeras, jāpabaro ģimene vai vienalga. Tu nevari vainot cilvēku par to, ka valsts līdzekļu un talanta/līderu trūkuma dēļ nav spējusi attīstīt jēdzīgu izglītības sistēmu, kas vismaz censtos kaut kā ietekmēt bērnus pozitīvi, un noteikti nebija tā, ka valstij pietrūka naudas, jo Iaunijā, piemēram, ir vieni no gudrākajiem skolēniem pasaulē. Iedzimts talants? Un no gudriem, informētiem skolēniem izaug cilvēki, kuri arī ir atvērti jaunām idejām.
Man liekas, ka vienīgais tainsīgais, taču ne īpaši cilvēciskais risinājums būtu plebiscīts vai kas tamlīdzīgs. Norādu uz to, ka ne īpaši cilvēciskais, jo pastāv iespēja, ka cilvēkiem, kuru ģimenes neatbilst likumā definētajām prasībām, būs jāturpina ciest vēl kādu dekādi, divas, trīs, un vispār, ja godīgi, es pat nezinu, vai ticu, ka šī valsts ir ieinteresēta "ražot" spriestspējīgus cilvēkus. Taču tas ir normāli, jo reti kura valsts pasaulē izceļas ar labu izglītības sistēmu. Un tas vidējā modernajā rietumu valstī ir nevis naudas, bet talanta, informētības un gribasspēka trūkums. Latvijas gadījumā tas ir absolūts jebkādas kolektīvās degsmes un pašapziņas trūkums. Skolās būtu jāmāca par mūsu skumjo vēsturi taču, lai radītu cilvēkus, lai kas to spētu transcendēt, jo spētu ietērpt vārdos un radīt jaunas idejas. Taču mūsdienu kontekstā nekāda vienotība nav iespējama, ņemot vērā to, cik viegli ar intnernetā pieejamu propagandu ir manipulēt ar informatīvi un emocionāli neizglītotajām masām, jo tur neviens pat nenojauš, ko nozīmē "avots". Tas ir neizbēgams realitātes fakts. Un tāpēc tiešām var izskatīties, ka vienīgais veids, kā atrisināt daļu no problēmas, ir flirtēt ar totalitārisma kontekstiem. Taču mums ir jāciena mūsu vēsture un jārod kāds cits veids, kā risināt šo jautājumu.