August 28th, 2016

• meitenes VS sievietes un nevainības zaudēšanas problemātika
• 8/28/16 07:57 pm
• Goda vārds, mani joprojām rakstot nomoka viena* problēma(-s). Rakstu to, cerot, ka jūs man palīdzēsiet to atrisināt. Vārdu sakot, es jorpojām nezinu, kad man labāk rakstīt "sieviete" un kad labāk "meitene". Tikko atkal atdūros pret šo manu problēmiņu. Vēlējos uzrakstīt postu par to, kādā manierē man vislabāk patīk pisties ar ēēē, meitenēm?Tipa visas, kuras ir virs 18 ir sieveites? Vai arī visas, kuru, kā koledžzēni saka, celkas ir uzrautas vismaz vienu reizi? Vot, pastāstie man, meiteņsievas, kā tad man, puikam/vīrietim piedien rakstīt? Varbūt tas ir atkarīgs no konteksta, as in, ja lietoju vārdu puikas, tad attiecīgi - meitenes? Burtiski - torture through out my life. It sevišķi, kad pats biju nevainīgs (jeb mana celka nebij uzplēsta) - katru reizi rakstot "meitenes" man bija mazliet, mazliet bail, ka kāds t.s. seksa deģenerāts uzreiz man iebāzīs sejā, ka pats esmu puika, jo nēesmu ievietojis savu erekto dzimumorgānu vagīnā. 
  
  Ja jau atklāti, tad... vairākus gadus - mijā starp bērna kāju un tīņu gadiem -, man bija izveidojies uzskats, ka būtībā jau nav svarīgi, kādā caurumā tu ievieto savu locekli uz x sekundēm ar nolūku zaudēt nevainību. Jo, sasodīts, kāda vispār varēja tolaik būt runa par emocionālo briedumu? Vienīgā asociācija ar seksu bija tāda pati, kā ar dročīšanu - ļoti, ļoti kaifīgi nobeigt, taču šajā gadījumā tā kā tas notiek iekš sievietes, tas ir daudz, daudz baudpilnāk. All in all sīkajiem, manuprāt, mentaļna ir mazāka šķirba (no pun intended) starp cilvēkvagīnu un dzīvniekvagīnu. Bet, nu jā, sīkie arī nesaprot, kāpēc tik būtiski ir zaudēt nevainīgumu. Es pavisam noteikti to sapratu pēdējais no sava bara, jo biju vispuiciskākais (kas ar gadiem, ieturot šo noslieci, varēja pāraugt par kārtīgu vecpuicinieciskumu, ja tā raksta šo vārdu, taču man pietika ar to hārdkōru, ko nodevu, būdams pre-teen gado; enough is enough).
  
  
  * Patiesībā diezgan daudz problēmas, ja ieskaitam (-am) ortogrāfiju. Redziet, šis ir viens no retajiem aspektiem, ko skolā neizkopu, jo samierinājos ar 6-7 domrakstos/diktātos. Savukārt komatus apguvu, kā piedien, nevis tikai intuitīvi. Tas laikam tāpēc, ka tos tomēr ir vieglāk apgūt, jo lielā var "just", kur jāievieto komati. 
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 8/28/16 09:40 pm
• Visu cieņu Lietuvai. Izskatās, ka Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas mūsu kaimiņu neuztver nopietni. Though one could argue - varbūt tieši Latvija ir vienīgā, kas uz visu skatās ļoti reālistiski? Redzot faktu, ka tāpat neviens te negrasās karot. Jūsu viedoklis? 
  
  
  Īsumā, lai labāk saprastu: Lietuvas armija dabūja 88 jaunus pēdējās paaudzes kājnieku bruņmašīnas Boxer, kas ir paredzētas gan transportam, gan uguns atbalstam, spējot iznīcināt pretinieka vieglo un vidējo bruņutehniku, helihopterus un, protams, cilvēkus u.c. gaļas produktus. Savukārt, Latvija nopirka "bargain" preci - Britu CVRT (combat vehicle reconnasence, tracked) - sešdesmito beigās dizainētu, septiņdesmitajos ražotu, taču nekad nelietotu un uzlabotu līdz mūsdienu standartiem, cik vien tas ir iespējams morāli novecojušai tehnikai - ieliekot termālo/nakts redzamību komandierim, šoferim un lielgabala operatoram (tajos, CVRT aparātos, kas ir aprīkoti ar 30mm lielgabalu, proti, Scimitar vai Scorpion CVRT versijā). Vienkārši izsakoties, tādu CVRT neviena moderna armija nepirktu. Paši briti diezgan strauji septiņdesmitajos saprata, ka šī bruņmašīna nav diezko funkcionāla un sāka dizainēt Warrior bruņmašīnu.
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• dzeja, lol (jeb kāpēc dzeja pa lielam sūkā?)
• 8/28/16 10:21 pm
• mammai, māsai, sunim, kaķim,
  strūklakai un saulessargam
  biezputrai un ložmetējam
  veltu šo
  nevietā
  novietoto
  objeku
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• ieskats manā oh-so-cringeworthy pagātnē
• 8/28/16 10:53 pm
• Es agrāk biju tik sasodīti nožēlojami smieklīgs cilvēks, skatoties no šī brīža skatu punkta. Saprotu to, ka, ja ne visi, tad noteikti vairums cilvēku dzīvē ik gadu nonāk pie, ja ne tāda paša, tad ļoti līdzīga secinājuma. Tas notiek cikliski, ik gadu pēc gada, un tad pēc vēlviena gada. Un izbeidzas, šķiet, ar nāvi. Sevis saudzēšanas nolūkā iztēlojos, ka tas ir viens no progresa nosacījumiem. Un tā arī varētu būt, jo pretēji - ja tu ik pēc posma neapzinies, cik ļoti esi sūkājis nēģera pimpi, tad, iespējams, sistēmā ir kļūme, vai arī tu vienkārši neattīsties.
  
  Dievs, es laikam būšu apzināti izdzēsis no atmiņas visas tās humorously cringe-filled a la "Jaunais dzejnieks 2003" tipa pārtijus - esmu tos (vienā brīdī, esot kopā ar, iz citu vārdiem, nu-jau-diezgan-nožēlojamo Signi Pupiņu, kā Simčiks viņu dēvēja, mēs bijām regulāriķi šādos mazkalibra, bieži vien wannabe BETA, pasākumos) apmeklējis, taču atceros tikai šo piesaukto faktu. Un tieši tāpēc šie pasākumi noteikti manī nostiprināja manu tā jau stingro paškritiku, nu, redzot, cik ļoti tās aspektā feilo citi manai cīņu biedri (wahahaha, cīņu biedri, yeah right!). Es nekad neesmu mīlējis salikt kopā dzeju, taču proza ir kas cits. Kas cēlāks. Augstāks. Nākošā attīstības fāze.
  
  Viena maza atkāpīte. Un pirms tās vēlviena - es ar to nelepojos, dies pasarg, taču dzīvē neesmu piepūlējies gandrīz nevienā brīdī, kas man ir prasījis piepūli, es neesmu piepūlējies. Ja vien par piemēru neņem manu fatālistisko nevēlēšanos apmeklēt trenažieru zāli kopā ar senci, kad man bija, nezinu, 14, 15, varbūt pat 16. Tas bija painfully torturous. Taču es to darīju, jo pretēji sencis uz mani dusmojās. Un šīs dusmas bija vispretīgākās, kādas man nācies saņemt no svarīga radinieka puses. Tās, pārtulkojot no "izjūtas" vārdos, izkalusās aptuveni šādi: "Paskaties tak uz sevi, resnais! Tu vēlies tik dirnēt pie tā kompja, spēlēt tās trulās videospēles, turpinot vispārēji regresēt, kamēr tavi vienaudži [mentāla liste ar viņam zināmiem draugu bērniem, kuri ir sportiski, "veiksmīgi", gudri un skaisti] dara lepnus savus vecākus."
  
  Jā, es nekad neesmu darījis lepnus savus vecākus. Varbūt vienīgi tagad - ar mūziku. Taču mani nevar pie tā vainot, jo nekad arī neesmu centies (jau kopš tīņu gadiem dzīvoju ar daļēji destruktīvo apziņu - "es neprasīju, lai tieku radīts šajā pasaulē, tā kā neekspektē pateicību, bet drīzāk esi gatavs uzņemties par savu rīcību atbildību [,lol]"). Saprotams, ka atliek vien nedaudz pacensties, un arī šajā jomā var, kā saka, izspiest kaku "viens-divi".
  
  Rezumējot: lielāko daļu dzīves gan savās, gan vecāku acīs esot "the underdog", es vienkārši izaudzēju biezu ādu. Un attīstīju spēju tuvu izcili melot. Vai šīs spējas man ir nākušas par labu? Faking neatbildēšu uz tik muļķīgu jautājumu.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko