Es nekad nebūtu domājis, ka rakstīšu šos vārdus, taču Ždanokai, šķiet, ir taisnība jautājumā par aģentiem provokatoriem slash spiegiem. Par to rakts valsts kvalitatīvākajā ziņu portālā.
Ar šādu cilvēku sadūros pirms gada, strādādams Okupācijas muzejā. Tā kā biju viens no retajiem ar fluentu inglišu, kurš bija uz vietas, mani izsūtīja foajē parunāt ar vīrieti mazliet pēc 30, kura balsī bija manāmi saklausāms britu akcents. Viņš acīmredzot domāja, ka ir nonācis LV fašistu midzenī, tāpēc visi jautājumi bija par to, ko "mēs, fašisti" (piedodiet, man arī kontekstuāli riebjas vārds "fašisms", taču šajā diskursā mūsu draugu dēļ tas ir vietā) domājam par krievu un nepilsoņu situāciju valstī.
Es, godīgi sakot, pirmajā mirklī viņu uztvēru kā parastu žurnālistu (viņš teicās esam no kaut kādas random mediju apvienības - īpaši nepievērsu uzmanību, bet vajadzēja, sasodīts, vajadzēja). Pastāstīju, ka "patiesībā jau nav tik traģiski te, visi dzīvo puslīdz saticīgi, un, jā, ir kaut kādi pseidoradikālie elementi, bet tas viss ir sūds, jo tādi ir katrā valstī, it īpaši tajās, kas ir bijušas PSRS sastāvā". Tad es sajutu, ka mana pārlieku brīvā un draudzīgā attieksme could be the undoing of me, un kļuvu mazliet aizspriedumaināks. Jo tie jautājumi patiesībā bija ar tādu kā savādu piegaršu - it kā viņš vēlētos dzirdēt tiešām to, ko viņš vēlas dzirdēt. Un tā, lūk, neapmierināts viņš aizgājas savu ceļu.
Atklāti sakot, es viņa seju īpaši labi neatceros dažādu iemeslu dēl, bet kaut kad vēlāk internetos parādījās ziņa par kaut kādu aģentu provokatoru - britu, kurš bļaustās gan Ukrainā, gan tepat Latvijā (precīzi vairs neatceros, kur un kā), bet tas viss par Putina režīmu un pret visiem, kuriem nepatīk Putina režīms.
Beigu beigās biju neapmierināts ar to, ka tik brīvi un familiāri runājos ar šo cilvēku. Tomēr tajā brīdī pārstāvēju nevis sevi un savu viedokli, bet gan veselu institūciju. Mūžu dzīvo, mūžu mācies, vai ne?
Draugi, esiet uzmanīgi. Kāda cilvēka labsirdīgums var izrādīties iekārts makšķerauklā un ar tev garšīgu bait.