Sākšu ar šo, ka šis vismaz man ir diezgan svarīgs posts, tā kā bear with me. Tev tas varētu būt svarīgs, ja vēlies netikt apčakarēts by the entity that has sworn to protect you and your interests jeb ja tu nevēlies, lai tevi apčakarē, tā teikt, tava tēvzeme, lai arī nu kāda tā nebūtu šobrīd (rakstot šos vārdus, izdvešu nopūtu, apzinoties, ka "šobrīd" ir "vienmēr"; un nekas nemainīsies, tikai kļus vēl sliktāk - ceru, ka šis pesimisms neatturēs tevi no iepazīšanās ar manām interesantajām pieredzēm).
Uzskatāmības labad atbildēšu uzreiz uz izvirzīto jautājumu - es šeit vairs nedzīvošu (protams, tas nenozīmē, ka pazūdu tagad, uzreiz - tas ir ilgtermiņa plāns, jo tomēr ir jātiek galā ar dažādām saistībām, pirms varu atļauties pamest valsti; negribu piečakarēt citus), jo šī valsts institucionāli darbojas pret tās pilsoņiem, viņu interesēm un labklājību. Tā kārtīgi cilvēks to apzinās tikai tajā mirklī, kad viņš tiek pagrūsts zem sliedēm. Kā tas notika ar mani 2 reizes pēdējo 4 mēnešu laikā. Protams, es šeit nemaz nepiesaukšu visas tās netaisnības, par ko raksta katru dienu ziņās. Rakstīšu tikai par divām interesantām savām pieredzēm.
Pirmā lieta. Iedomājieties, man bija jānostrādā 80h probācijas dienesta ietvaros Okupācijas muzejā, jo pirms gada mani savāca ar pīpējamo, kas šajā valstī ir aizliegts ar likumu. Tas bija prokurora priekšraksts par sodu, citiem vārdiem - es ar viņu vienojos par to, ka tā vietā, lai man nebūtu krimināllieta un tiesa, es atstrādāšu likumā paredzētās stundas. Un es to izdarīju ar vislabāko sirdsapziņu, tiešām ieguldot darbā gan sevi, gan savu interesi, un darīju to tiešām ar atdevi. Tā teikt, pēc labākās sirdsapziņas. Okupācijas muzejam nav naudas (jo finansē ziedojumi), lai apmaksātu tādu darbu, ko es veicu - transkribēju izsūtīto videoliecības (latviešu), tulkoju tās uz angļu valodu, kā arī no angļu valodas transkribēju citu cilvēku pieredzi pre-WWII laika Latvijā, kā arī PSR Latvijā. Tas darbs ir ļoti nozīmīgs šij valstij, ja to vispār var dēvēt par valsti (par to mazliet vēlāk), jo tā ir vēsture, kas nav tapusi ietērpta vārdos. Tās ir liecības, kas var vienkārši zust ar laiku, nezinu, sabojājoties CD vai kasetei. Tās ir liecības, kam būtu jābūt vēstures grāmatās, nezinu, jālasa skolniekiem un tamlīdzīgi. Bet bez pārpratumiem - es šos vārdus par "sava darba nozīmīgumu" nerakstu tāpēc, ka uzskatu, ka būtu paveicis ko grandiozu, nepaveicamu vai kā tamlīdzīgi. Tas principā bija sūds. Easy cheesy. Nekas īpašs, tā teikt.
Sanāca tā, ka kaut kad, nezinu, 8. darba dienā es neatnācu, jo biju slims. Un tāpēc es vienkārši turpināju strādāt un nostrādāju visas prokurora noteiktās 80h, turpinot savu ierasto darba grafiku. Bet man, atšķirībā no citiem, kuri vienojas šajā dienestā ar ierēdni par darbu, netika teikts, ka es nekādā gadījumā nedrīkstu apmeklēt darbu, ja tas ir ārpus grafika. Mans darba grafiks bija noteikts līdz šai pirmdienai - uz papīra. Bet tā kā 1 dienu izlaidu, es tās pēdējās 4h atstrādāju vakar - sekojot FAKTISKAJAM grafikam (manām noteiktajām dienām - katra pirmdiena, otrdiena un piektdiena), nevis imagināriem cipariņiem. Un es paveicu faktisko darbu. Un mana priekšniece teica probācijas dienesta ierēdnei, ka darīju to ļoti labi un ka atstrādāju 80h. Bet nē - man ir jānostrādā 84h, jo es neiegaumēju tās 3 lapas ar tiesībām un pienākumiem, ko man piešķīra janvāra sākumā, kad sāku sadarbību ar dienestu. Un tajās 1 punktā bija norādīts, ka es nedrīkstu strādāt ārpus grafika - respektīvi, dēļ tās vienas kavētās dienas man bija jāiet uz dienestu un jāsastāda atsevišķs grafiks tām smiekla 4h. Atsevišķs dokuments vienai sūda dienai. Vai jūs esat kādreiz lasījuši Kafkas "Jozefu K"? Ja nē, tad es saprotu, ka jūs varētu nesaprast manu sašutumu par šo lietu. Bet tā ir tikai viena no daudzajām lietām, kas liek Dāvidam krist ceļos Goliāta priekšā. Un zemoties. Pats smieklīgākais, ka viņiem ir atļauts kļūdīties, bet man nē - šodien, atnākot ar domu, ka esmu pēdējo reizi tur un noskaidrojot, ka man ir jāstrādā PAPILDUS stundas viena cipariņa dēļ, es aicināju, lai viņa mani aizved pie savas priekšnieces. Priekšniece, protams, nebija darbā. Un nebūs līdz nākošai ceturtdienai. Bet ko es pamanīju? To, ka manā darba grafikā viņa ir ierakstījusi, ka vienu no dienām esmu strādājis tur nevis transkribējot/tulkojot, bet gan uzkopjot telpas. I mean - What the flying fuck?! Kas dod viņai tiesības kļūdīties un nesaņemt par to sodu, bet, kad kļūdās indivīds (neiegaumējot 3 lapas ar kaut kādiem sūda noteikumiem, kas tāpat ir loģiski un pašsaprotami), kurš hierarhiski konkrētajā mirklī atrodas zemāk par viņu, indivīds tiek sodīts? Kāpēc par kļūdīšanos netiek sodīts ierēdnis? Protams, pēc pusstundas diršanās es padevos, jo, nu, Jozefs K tomēr (tiem, kas nav lasījuši - tas ir bezjēdzīgi dirsties ar ierēdni). Bet tagad, kad man tur būs jāatgriežas pēc tam, kad šo piektdien atstrādāšu papildus 84 stundu (kas ir 4 h vairāk, nekā man piesprieda), es kārtīgi noskaidrošu par šo aspektu - kāpēc viens indivīds, kurš principā ir sūds, ir augstāks par otru indivīdu, kurš arī principā ir sūds? Un kāpēc par kļūdīšanos tiek sodīts tikai tas, kurš nestrādā ierēdniecībā.
Otra lieta, par ko jums neesmu pastāstījis, ir tas, kā mani smagi piečakarēja viens ments. Vārdu sakot, tāpēc, ka pie manis atrada pīpējamo, man pienācās arī administratīvais sods. Un tā kā, lai to novestu līdz galam, man bija jābrauc uz Sarkandaugavas pašu galu, es netiku noliktajā datumā, kad bija paredzēts izskatīt manu lietu, taču piezvanīju un ar konkrēto mentu/ierēdni vienojos par to, ka viņš man piezvanīs, kad noskaidros, kad varam šo lietu izskatīt vēlāk. Taču viņš man nepiezvanīja. Tā vietā pēc nedēļas, pusotras man pienāca pavēsts, ka man līdz tam un tam datumam jāsamaksā 200 eiro naudas sods. Tas ir gandrīz vai maksimālais sods, ko var piespriest par manu "nodarījumu". Vārdu sakot, tā kā nāca ziemassvētki, un viņiem vajadzēja saviem bērniem nopirkt dāvanas, gan jau tika secināts, ka se tāpat esmu parasts lohs, kuru var appist (kāds es esmu, nenoliedzu; taču mācos no pieredzes), un tāpēc man neviens nepiezvanīja, un sods tika pieņemts bez manas piekrišanas. Un ierakstītā vēstule pienāca ar nedēļas nokavēšanos, tā kā es vairs neko nevarēju pārsūdzēt, ko es noteikti būtu darījis, jo es iepriekš nekad neesmu bijis sodīts, un tāpēc gandrīz vai maksimālais sods (nevis, teiksim, brīdinājums kā tas piedienas pirmreizējiem pārkāpējiem) ir pilnīgs absurds. Cilvēka izmantošana. Atkal Dāvida zemošanās Goliāta priekšā. Lai gan būtu jābūt otrādāk - valstij būtu jāiedrošina cilvēks, nevis jāapiš viņš, kā tas acīmredzami notika šī kāzusa gadījumā.
Jo, nu, tagad es jūtos totāli izdrāzts. Un nekas nevar atgriezt atpakaļ to ticību, ka valsts darbojas indivīdu interesēs, nevis savtīgu mērķu vārdā. Es saprotu - izklausās, ka esmu baigais ideālists un tā, taču tā nav. Esmu parasts ļaudis, kurš vienkārši vēlējās visu atrisināt pēc labākās sirdsapziņas, likuma ietvaros. Un tieši tāpēc man nekas cits neatliek kā pamest šo valsti un atrast kādu, kur institūcijas tik viennozīmīgi nedarbojas pret cilvēku interesēm. Un varbūt pat vienalga par institūcijām - atrast tādu valsti, kurā var pastāvēt noteikta tipa komūnas, tā teikt, zināma anarhija. Un tad beidzot es justos tā, ka es varētu dzīvot normāli. Es nezinu kā ir ar citiem, teiksim, jums, mani lasītāji, bet, ja mani piečakarē vienība, kurai būtu mani bezmazvai jāauklē social contract, apgaismības, progresa vārdā, sasodīts, kaut vai vēlmes paturēt savus pilsoņus šajā nožēlojamajā valstī - vienalga kāda iemesla dēļ. Taču viņiem tas ir jādara. Viņu pienākums ir kalpot pilsoņa interesēm. It sevišķi tāda, kurš nekad nav vērsies pret šo valsti. Kurš pat ir palīdzējis šai valstij mazliet tikt galā ar tās vēsturi, pagātnes liecībām, jo to neviens cits nedara. Es zinu, ka izklausās, ka es vislaik sevi attaisnoju ar kaut ko, taču tas tā nav domāts - mans teksts ir hiperbola, bet tā ir pamatota, jo es esmu ļoti dusmīgs un ļoti vīlies. Ļoti, ļoti vīlies.
Vēlējos piebilst, ka ļoti laipni aicinu heiterus man pastāstīt, cik ļoti pats esmu vainīgs pie visa. Lūdzu, pastāstiet man to komentāros. Jo es to zinu. Bet tas nekas, pastāstiet tāpat, jo pastāv iespēja, ka tas jums liks justies labāk par sevi. Un, ja neesam pazīstami, tad varu pateikt - man patīk, ka cilvēki jūtas labi un priecājos par katru iespēju iepriecināt kādu. Kāpēc? Varbūt tā ir spītība, nezinu. Visiem tāpat ir pilnīgi vienalga citam par citu. Tā ir tikai norma, īpaši jau šeit, Latvijā. Un, ja tev nav vienalga - ja tu esi ieinteresēts darbā, tad tu principā esi sūkātājs. Jo pārējie, kuri ir strādājuši šādu pašu darbu, kā es (uz tāda paša pamata - vienošanās ar prokuroru) - daudzi man zināmi cilvēki pat neatstrādāja pusi no noteiktā laika. Vienkārši tika ievilkti ķeksīši, un viss bija okej. Tā teikt - piedrāzt, tas taču ir mentu uzlikts pienākums. Un menti sūkā. Bet es atļāvos tā nedomāt. Man tomēr interesē, kā ir tad, ja tu tiešām kaut ko tādu dari ar atdevi un sirsnīgumu, nevis fufeļo. Bet, izrādās, par to viņiem tur, probācijas dienestā, ir pilnīgi pofig. Galvenais ir papīrs un cipariņi. Un pat tas, ka mana priekšniece pateica, ka viss ir okej - esmu visu kārtīgi izdarījis - tas neko nemainīja.
TL;DR: Menti ir sukas, nekad neuzticies nevienam mentam, NEKAD! Un nekad neuzticies nevienam ierēdnim. Noskaidro visu, ja vajag, līdz smalkākajai detaļai. Tas ir, ja vēlies turpināt dzīvot šajā nožēlojamajā entity, ko es nesaukšu pat par valsti. To sauc par Latviju. Bet tā nav valsts. Tā ir sūds. Godīgi sakot, suverēnā vara kā tāda sen jau vairs neeksistē, gluži kā ideja par tādu, tāpēc es pat neiebilstu, ja šī vienība pārstātu eksistēt. Galvenais vispirms ir dokumentēt vēsturi. Tā ir svarīga. Vismaz tai ir garša. Gaume. Vismaz tā ir patiesa, cik vien patiesa var būt kāda, teiksim, PSRS represētā liecība. Es tiešām jums visiem silti rekomendēju kusiņām sakravāt mantas un atrast labāku vietu uz šīs pasaules, jo, sasodīts, mēs tomēr dzīvojam 1 reizi, un nahuj mums būtu šī 1 reize jāsapiš šāda vietā kā Latvija, ja ir skaidri redzams, ka, viens, tas nav cilvēku interesēs kaut ko mainīt un, otrs, cilvēki nav spējīgi neko mainīt, jo tajos brīžos acīmredzot kaklā sakāpj verga kamols, ko tik grūti norīt visus šos gadus.