Neliels apcerējums par LV andergraunda un appergraunda (ja jau lietojam vārdu "underground", tad vajag taču vienoties par pretstatiem!) komunikācijas politiku, problemātiku tajā. Apzināti skatīts caur "savu prizmu" (principā esmu sev to liedzis darīt; publiski), taču uzmanīgi, apzinoties, ka ik uz soļa varu paklupt aiz aizsprieduma (indeed, sir, we're discussing the cognitive one!). Rakstīts nepiespiestā, brīvā manierē - piesaucu šos vārdus tikai tāpēc, lai reizē ar nevainīgi jautro noskaņu, kas pavada šīs manas (tās nav manas, bet gan Cilvēka, Cilvēkcienīgā domas) idejas un noslēdz teikumus un rindkopas without any morbid notions, but with the only exception being the fact that It's a lot about me, a little less lot about you, although it's definetiley about us. Ja es būtu tu, es noteikti saņemtos un izlasītu šo postu, jo, lai arī tas varbūt nav par tevi, mani vai mūsu mammu tieši, tas tomēr vairāk vai mazāk ir par cilvēku - indivīdu un cilvēkiem - bariņu. Un es tomēr šeit pārsvarā rakstu sev un varbūt vēl kādam, un man patīk savā priekšā izklausīties koherentam un veselā saprāta caurvītam (ļoti nosacīti). Tātad, sāksim.
***
Kas man tā patiesi besī laukā Banānrepublikas andergraundā? Tas, ka mūziķi 95% gadījumos viens otram iet garām ar augsti paceltu degunu. Metaforiski un burtiski reizē. Tas ir tik mazišķi un reizē arī pretīgi - tie cilvēki, kuri tā dara, tas ir. Pirmā un pagaidām vienīgā analoģija, kas nāk prātā, ir savu pirdienu ostīšana, palienot zem segas - tas īpaši neatšķiras no tā izteikti spēcīgā komunikācijas trūkuma starp cilvēkiem vienā sfērā, kur katrs izmisīgi cenšas ievilkt nāsīs tieši savas zarnu gāzes smārdu.
Pirms turpināšu par šo tēmu, ir jāsaprot, ka nav gluži tā, ka es kā godīgs malā sēdētājs šo visu esmu pasīvi vērojis, un, lūk, beidzot savā sūdu cibā varu izgāzt par to žulti, jo man nav ko darīt vai kā tamlīdzīgi (lietas, ko darītu daudz labprātāk par... visu šo: a) pamīlētos, b) uzpīpētu, c) sagatavotu vakariņas, d) uzspēlētu siņķiku). Nē.
Pēdējos mēnešos vai pat gados es cenšos darīt visu, kas ir manos spēkos (un to apjoms ir limitēts, ja morāle konstanti tiek bakstīta), lai noturētu starp grupiņām un grupējumiem vismaz viduvēju morāles līmeni. Armija maršē uz vēdera (ņirdzu). Grupa mūziķu maršē līdzīgi, taču ne tik, atļaušos, zemiski. Jo šaurāks cilvēku (grupas) loks, jo šaurākas definīcijas un principā ir grūtāk vienoties. Bet tā īstenībā nav. Es nezinu, kāpēc, rakstot par tik nopietnu tēmu, vēlos sevi paķircināt ar idiotiskiem teikumiem un to konstrukcijām. Tātad, patiesībā ir tā, ka, jo mazāk cilvēku, jo mazāk problēmu. Ja man būtu četras rokas un manam labākajam čomam Jānim Piderasam vai Simonam Krastam būtu arī četras, tad mums nahuj vairs nevienu nevajadzētu.
Solo suck is pretty much the same as sucking one another's cock simultaneously - all in the days work, as they will tell you throughout the harsh day.
Es ceru, ka var uztvert to, ka felācija šeit ir domāta metaforiski, taču obligāti būtu jāpiebilst, ka tās metaforas statuss sarūk, proporcionāli pieaugot grupas dalībnieku skaitam - tāda, lūk, ir mana nožēlojamā teorija par cilvēku, cilvēkiem un Cilvēkiem. Un viņu smalkajām attiecību stīgām.
Nu un ka tava mīļākā grupa ir Backstreet Boys un mana ir Spice Girls? Tas vispār neko nenozīmē. Man ir tāda īpašība, redz - man ļoti garšo marcipāna/saldējuma kūka. Un man, protams, ir nospļauties par to, vai tev tā garšo, bet tā kā mums jebkurā gadījumā būs jādalās, tad varbūt vispirms labāk noskaidrojam, kādas mērces šāda tipa kūkai mēs preferētu labāk?
Mēs, pirmkārt, esam mūziķi, nevis cilvēki, un tas būtu jāsaprot visiem, kuri vēlas tiešām radīt kaut ko skaistu, kaut ko, kas paliks un ko, nezinu, netīšām atradīšu pēc 20 gadiem un ar lielu aizrautību vairākas reizes noklausīšos (un spiedīšu klausīties arī mūsu sasodītajiem bērniem), nespēdams pārstāt tīksmināties. Otrkārt - mēs, pirmkārt, esam cilvēki, nevis kas cits - kāda abstrakta, no gaļas un kauliem atrauta spēja, talants vai profesija, nedod dies', vēl tāda, kas sākas ar lielo sākuma burtu, vai, vai, vai... (ņirdzot pusbalsī; taču patiesi) instruments - ja tev kāds cenšas ieskaidrot pretējo, tad, lūdzu, lūdzu, neklausies viņā, bet vienkārši dod uzreiz pa seju un mūc prom no notikuma vietas. Nē, bet nopietni - kaut vai tā pati Madonna pirms 30 gadiem dziedāja, ka šī ir materiāla pasaule un ka viņa ir materiāla meitene (apveltīta ar īpašu vai arī *papildus* matēriju?) un viņai bija/ir taisnība, taču tagad, pēc 30 gadiem, ir vēl lielākā dirsā. Pēc gadiem divdesmit lielāko daļu no mums aizvietos roboti vai hunter & gatherer tipa civilizācijas pārstāvji, kuri, sajaukuši ceļu uz Dienvidiem, kaut kā būs nokļuvuši cauri Zelta vārtiem, Eiropā - vissiltāko apskāvienu gaidīti, pie tam. Protams, ka tu un es - mēs jau tagad esam tikai objekti, taču pagaidām desensitivizācija starp mums nav vēl novedusi mūs līdz tam, lai es tevi sauktu tavas profesijas vai spējas, ar ko pelni naudu, vārdā. "Ei tu, grāmatveģi! Panāc šu, dabūsi iekšā!"
Treškārt, nekas nav svarīgāks par komandu (grupu) - indivīds, kurš nav spējīgs atklāti, sirsnīgi un aizrautīgi komunicēt par mūziku (to, ko klausās, to, par ko fano šobrīd un, pats galvenais, to mūziku, ko šobrīd šī grupa spēlē) nogalina komandu. Ļoti uzskatāmi to var iztēloties, redzot komandu kā kādas spēles varoni, kam ir gan dzīvības (hitpoints), gan mītiem un leģendām apvītā morāle (morale). And what do we do with morale? Especially - poor morale. We bolster it up for it to be as high and natural as it can be Xwithout drugsX! Protams, mazliet uzpīpēt vajag, ja jau nodarbojamies ar vidēji augstu vai dziļi zemu māxlu. Tātad, atvainojos, bet, turpinot par šo mistisko varoni - viņa dzīvības (hitpoints) var kristies, kaut vai uzlīstot spēcīgam lietum - tas viss ir pohuj, jo gan jau tāpat varēs izlakt somā atrastu, asinssarkanu dzīvības eleksīru (health potion tomēr skan labāk, jo dzīvības eleksīrs asocējas ar nemirstību, nevis hitpointu reģenerāciju). Bet morālei nav šāda eleksīra. Morāle (grupas/bara) tiek veidota kā tāda māja. Banāli, bet, ja pamati būs šaubīgi uzbūvēti, visi pārējie slāņi, kas tiek "klāti" virs šīs morāles bāzes, kādā jaukā brīdī gluži vienkārši noslīdēs. Vai arī tos aizpūtīs dzestrs pavasara vējiņš. Nav būtiski.
Labi, maza atkāpīte. Mazliet ceru, ka var tomēr saprast, ka es šeit, šī posta kontekstā, būtībā vispār neākstos, ja vien neskaita tās manas gaužām stulbās un nevajadzīgās piebildes iekavās vai palīgteikumos, kas vienkārši kavē mums visiem laiku. Bet es nespēju bez tā, un šis ir mans posts, tā kā nāc, nebaidies, sadosimies visi rokās pie ugunskura! Pastāstīšu jums tālāk par grupas (sākot no 2 cilvēkiem, beidzot ar pilnu Skonto stadionu), mūzikas, morāles un komunikācijas problēmām.