February 4th, 2014

• par spēlēm un konkrētas spēles sesijas piedzīvojumiem
• 2/4/14 12:11 pm
• Šobrīd no singleplayer spēlēm baudu izcilās "Wargame: Airland Battle" un "Amnesia - The Dark Descent" (izdomāju, ka pirmajai likšu kolu, otrajai būs domuzīme; fucking subtitles, maaaan). Mazliet "Prison Architect". "XCOM Enemy Within" nenormāli ātri apnika, jo pirmo biju atspēlējies līdz vemšanai. No multiplayer joprojām veco labo BF2 modifikāciju "Project Reality" un "ARMA2" modifikācijas "DayZ" submodu "DayZero".
  
  Vakar/šonakt, šķiet, bija viena no manām ilgākajām DayZero spēlēšanas sesijām (un vispār multiplayer spēles sesijām) mūžā - 9 stundas no vietas. Hardcore, bro. Kopā ar diviem čomiem lidinājāmies ar Mi-17 civilo versiju pa milzīgo Chernarus, meklējot chopper crashsites, kur var dabūt viskrutāku loot. Beigās, iedomājieties, mēs palikām serverī divi ar čomu un vēl divi random džeki. Mēs absolūtā mierā lidojam pa 200-ciktur-kvadrātkilometru lielo karti, domājot kuru katru brīdi pārstāt spēlēt, jo nāk miegs (pēc tā brīža pagāja vēl 3h spēlēšanas kopā) - ieraugam faking crashsite, es kā atbildīgais helihoptera pilots pieņemu lēmumu nolaisties pie paša crashsite, jo, nu, come-fucking-on, serverī bez mums vēl ir divi cilvēki - viņi noteikti ir kaut kur ellē dirsā nahuj prom, piemēram, loot'o North West Airfield, kas ir viskrutākā military loot spawn vieta. Bet nē, bļ, piezemējos smuki 20 metrus no krešsaita, mans čoms jau visu sācis lootot, viss, jau ejam atpakaļ uz savu heli, un te pēkšņi, boom, viņu kāds nopiļī ar kalašu no faking middle of nowhere. Es panikā paslēpjos aiz crashsite vraka, domādams, ka tas ir tikai viens džeks. Viņš ielec manā helī, iedarbina rotoru, es automātiski skrienu uz heļa pusi ar mērķi vai nu izšaut rotoru (man ir AK-103, kas ir diezgan spēcīgs), antitorque rotoru, vai nu nahuj izšaut pilotu. Bet es, protams, neizdaru nevienu no abiem, jo panikā nezinu, pa ko šaut (sašauju randomly helīša korpusu). Mani šāvieni piesaista blakus esošos zombijus, kas mani kārtīgi piekauj un salauž man kāju, un, kamēr viņi mani ēd (burtiski rij hitpointus), kā punktu teikuma galā pieliek otrs serverī esošais random džeks, kurš ARĪ IZRĀDĀS BIJA TUR, vienkārši nošaujot mani no vidējas distances. Izcili. Vismaz nolasījām vienu crashsite un atradām krutos G3A3 ar ACOG scope un G36 ar integrēto 4x scope, kā arī salabojām un līdz bāzei aizvedām vienu baltu UAZ džipu (mums bez tā ir sarkans Land Rover, pimp my ride stilā).
  
  Fucking DayZ treatment - tā to sauc šajā spēlē. Vismaz es tā to dēvēju. To var latviski pārtulkot kā: "Visneparedzamākās lietas notiek visneparedzamākajās situācijās, un tu nekad nedabū to, ko tu meklē pat tad, ja meklē to vislabākajās vietās, savukārt, vienmēr tev tā lieta ir tad, kad tev to nahuj nevajag". Seems kinda like life.
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 2/4/14 02:35 pm
• Ir cilvēki, kurus es kaut cik labi pazīstu dzīvē, bet neesmu pievienojis šeit, lai lasītu viņu postus. Man tas šķiet ļoti normāli. Cilvēciski. Apsvērumi ir dažnedažādi. Stulbākais no tiem - tas, ka man ir draugu limits (vairāk par 60 vai cik tur nevaru pievienot). It kā varētu atkratīties no kaut kāda laboratorija (kāda velna pēc es vispār to, maigi izsakoties, dumjo cilvēku "lasu"?), bet slinkums.
  
  Katrā ziņā visstulbākais, ko varētu darīt, ir apvainoties uz mani par to. Ja tas nav normāli tev, tad tas noteikti būs normāli kādam citam, sevišķi jau man (stulbi smaidu).
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• no vispārīgā uz triviālo
• 2/4/14 11:19 pm
• Cilvēki tiešām notic iluzorajai, virtuālajai, šķietami idealizētai, taču ļoti selekcionētai, rūpīgi viņiem pagatavotajai pasaulei, kas, piemēram, ir feisbuks un dažādi seriāli, kā saturs ataino romantisku sadzīvi, rādot pārsvarā tikai pozitīvos dzīves aspektus. Ja uz kaut ko pietiekoši ilgi skatās, tas iespiežas atmiņā.
  
  Un tas patiesībā ir sasodīti baisi kaut vai tāpēc, ka cilvēks (meitene), ar ko tu vēlies parunāt, var izrādīties ļoti... dumjš(-a). To ir grūti definēt, un es pat negribu, tāpēc par vārda nozīmi iztēlojos esam, ko vēlos.
  Es nekad neesmu sapratis, kā komunicēt ar mazliet dumjām meitenēm. Ha, tikai nevajadzētu pārprast. Manā komunikācijas lokā tādu nav bijis vairākus gadus. Un tas man interesē tāpēc, ka man tiešām patīk piekļūt cilvēkiem, kuriem es ļoti vēlos piekļūt (teiksim, ja izskatās tik sasodīti labi, ka tas skaistums jau izpaužas tā pielūgšanā, bezmaz pietātē pret dabas mākslu). Piekļūt man patīk tikai ar vissirsnīgākajiem nolūkiem, tā kā man var stāstīt visu ko par to, kā komunicēt ar dumjām meitenēm. Jo varbūt es kā varu palīdzēt. Gribas ticēt, ka dažreiz cilvēks nemaz nav dumš, viņš vienkārši ir pietiekoši ilgi spoguļojies vienā un tajā pašā tēlā, nav izkļuvis ārā no kāda posma, ah, vispār simtiem variantu, bet tomēr gribas noticēt tiem, kas šķiet atrisināmi tā sirsnīgi pakomunicējot.
  
  Manī laikam ir vēl daudz, daudz vietas dumjībām. Laikam.
• 10 atstāja kaut koatstāj kaut ko