December 9th, 2013

• 12/9/13 04:05 am
• Tu mani nekad nebeidz pārsteigt. Kā zinājām, ASV visvairāk cietumā ielikto cilvēku skaits uz pasaules. Bet vai mēs zinājām, ka kapitālisms ir iespraucies bezmazvai jebkurā valsts sfērā? Es jau sāku izklausīties pēc kaut kāda soviet anti-USA propagandista, hehe, bet tur ir privātie cietumi, kas par katra jauna ieslodzītā izmitināšanu savās aicinošajās cellēs nopelna papildus dolāru vai simts. Tur ir privātie cietumi, kas par katru jaunu ieslodzīto nopelna papildus dolāru vai simts. Un jūs jau spējat iztēloties, cik kārtīgi apsekotas šādas vietas parasti ir, īpaši jau iedomājoties, ka tie ir noziedznieki, kuri "nav ne sūda cienīgi". Kā sodīšanas iestāde tā noteikti kalpotu kā labi, bet vai tā bija cietuma ideja? Ja Latvijā tā ir (tā ir, ņemot vērā apstākļus cietumos), tad mums skolās bija jāmaca, ka cietums ir paredzēts, lai sodītu, pazemojot fiziski un garīgi, iespējams, pilnībā iznīcinot tavu ego un radot jaunu identitāti, "un lai tāpēc netiktu citiem atņemtas viņu lietas, Jānīt un Pēterīt", uzsvēra skolotāja, sabarot abus puikas par naudas atņemšanu nabaga Kārlēnam.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• posts par to, kā es kādā veidā cenšos paskaidrot kaut ko cilvēkam
• 12/9/13 05:30 am
• Šis būs posts vairāk sev, nevis citiem. Tas vienkārši ir komentārs - atbilde kādam man nepazīstamam cibas jūzerim - par to, kā es citam cilvēkam komentāros izskaidroju to, kā un kāpēc cilvēks ir tendēts izvirzīt pret sevi noteiktas pretenzijas - tādas, kas viņu ietekmēs arī fizioloģiski un arī reālajā pasaulē (teiksim, iegalvojot sev "es visu mūžu būšu viens" un tāpēc arī visu mūžu pavadot vienatnē"). Postēju, jo gan jau būs interesanti, ja vispār kādreiz pārlasīšu šos vārdus, paskatīties uz šīm domām pēc gadiem pieciem, desmit.
  
  Varbūt to ir vērts izlasīt cilvēkiem, kuri nesaprot, kāpēc viņi ir vieni. Es šeit gan it kā rakstu par to vairākumu cilvēku, nevis to mazākumumu, kuri ir vieni, jo viņi to no visas sirds vēlas un tajā ir raduši reālu harmoniju, kas nebūtu iespējama divatā, līdz ar to, pieņemot, ka viņi saprot savu vienatni perfekti. 
   
  ( komentārs )
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/9/13 05:34 am
• Iepriekšējais posts ir dīvainā fontā un izmērā. Bet tas mani nebiedē, jo es neko daudz no kompīšiem nerubīju. Rubīju tikai sakurīties un visādi citādi apsisties, johoho!
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/9/13 05:44 am
• Izrādās šodien biju aizmirsis ieņemt antidepresantu ar jauko nosaukumu "amitriptalīns". Nesākās athods. Bet, nu, tam tāpat ir milzīgs pussabrukšanas periods (ap 22 stundām). Jā, laikam esmu uzsēdināts, jo, teiksim, loss of libido es jūtu tā, ka man liekas, ka noteikti jākāpj nost tūlīt pat, jo taču totāli apzinos, ka "happy pills" manas oh so hardcore problēmas neatrisinās. Vispār sāku dzert tās tikai kopā ar vieglajām miegzālītēm "kventiax" - kopā tās manu mazliet analītisko prātu izslēdz ļoti labi, tāpēc laikam arī uzsēdos (man īpaši jau šajā tramīgajā periodā ir un var būt lielas, lielas problēmas aizmigt, īpaši tādas, kur katra jauna, guļamtelpā dzirdēta [tāpēc guļu ar ausu aizbāžņiem] skaņa var uzjundīt miljonus jaunu domu atzaru [iztēlojos to kā asinsrites sistēmu], kur noteikti par kādu no domām jāpadomā tieši tagad). Es pat nezinu, vai to var nosaukt par domāšanu, ja tu apzināti nevēlies par to domāt, bet prāts joprojām tev met priekšā tēmas, kas tomēr tiek "izšķirstītas". Kā lai to nosauc? Tas ir sūds. Un analītiskais prāts - dirsa.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/9/13 05:48 am
• Ja nelieto daudz opiātus, tad gribas rakstīt. Tā saka. Un izskatās. Bet saka arī tā, ka tam cilvēkam jāizdara tā, lai dzīve balstās uz rakstīšanu, un tad vairs negribēsies mīlēt opiātu, trololol. Vislielākais trololol varētu būt, ja viņam jau būtu bijis jāraksta, tas ir, opiātu mīlestība patiesībā slēpti būtu krasi šķelmīga šajai īpašajai personībai. Tā būtu kā kolosāla pretruna, kas rakstošo cilvēku mocītu visu atlikušo dzīvi, jo runā, ka tā esot uz mīlestība uz visiem laikiem.
• 3 atstāja kaut koatstāj kaut ko