December 8th, 2013

• 12/8/13 02:11 am
• Sapņoju par kaut kādu savu bērnības mīlestību. Bet ne tik vienkārši, jo sapnis beigās kļuva pārāk grotesks, un es pamodos.
  
  Aptuveni sešu, septiņu gadu vecumā ļoti novērtēju šīs meitenes (kurai tad, pieņemu, bija ap 14 vai mazliet vairāk) estētisko pusi. Viņa izskatījās tik sasodīti perfekti - tā bālā āda, slaidums un gaišie, garie mati, vai tie bija izlaisti? Liekas, ka nē. Un, protams, mistērija, kas to visu ieskāva, jo mūsu ģimenes diezko nekomunicēja, un tas nozīmē, ka starp mums abiem nepastāvēja absolūti nekāda komunikācija, atskaitot manus novērojumus. Interesanti, ka šobrīd, rakstot šos vārdus, viņas tēls jau sen ir pagaisis no manas atmiņas - tas uzradās sapnī, bija atmiņā mirkli pēc pamošanās, kad par uzdevumu sev biju uzstādījis atminēties viņas vārdu (un tas man izdevās pirmajās minūtēs - ja nemaldos, viņu sauca Līga Balode, un mūsu ģimenes vasaras mēnešus pavadīja atpūtas bāzē, pie jūras, Klapkalnciemā). Tā vietā es tikai spēju aptuveni definēt viņas aprises. Bet viņa bija īpaši skaista. Man. Nekad nav interesējis, ko par manu skaistumu saka kāds cits, un kāpēc lai tas man kādreiz interesētu? Tas bija tas skaistums, pret ko tev reizē ir milzīga pieitāte. Skaistums, kas ir mēdz manā galvā būt tik trausls, ka bail ir uzsākt sarunu. Un tad tu sevi nomierini, teikdams, ka viņa gan jau ir parasts cilvēks, tāds pats kā visi, izskolots, lai izpildītu savu funkciju. Tu viņai piešķir jau konkrētāku seju - tādu, kas tevi, iespējams, nesapratīs. Nē, bet es taču ļoti labi saprotos ar cilvēkiem, ja nepieciešams. Kāpēc es vispār aprakstu kaut kādu bērnības mīlestību ar saviem šī brīža vārdiem? Tas viss taču tik ļoti atšķiras.
  
  Bet neatšķiras sapņi un tā sajūta, kad no šiem sapņiem esi pamodies. Tā joprojām, līdz ar acu atvēršanos, izraisa vēlmi kaut kur dzīties, meklēt kaut ko pagātnē - ainas un notikumus, kas tevi veidojušas. Bet to vienmēr pavada līdzi tā saldsērīgā mīlestības izjūta. Tā nav skumja. Jo es sapnī ar viņu komunicēju un turēju savās rokās. Bet tad pēc kāda patīkami pavadīta, nenoteikta laika notika tas nepatīkamais - viņas seja, ko es ļoti šobrīd gribētu atcerēties kaut vai, lai salīdzinātu sejas. Kāpēc? Jo mirklī, kad biju it kā pārliecies pār viņu mazliet dominantā kustībā, kas, šķiet, varēja būt deja, es redzēju, kā viņas seja top par citas meitenes seju, un tad atkal par citas, un tad atkal par citas, un tā līdz pamodos. Tās visas bija man kaut cik tuvas meitenes, un seju pārmaiņa notika ar, nezinu, 15-30 sekunžu intervālu, kā laikā mēs sastinguši stāvējām tajā pozā, kur esmu satvēris viņu aiz rokas, otra mana roka ir aiz viņas muguras, un esmu pārliecies pār viņu, skatoties sejā. Un katra seja kaut ko teica. Bet tas nebija nekas slikts. Tas vienkārši šķiet groteski no šī brīža skata punkta. Sapnī es jutos ļoti normāli. Nē, drīzāk ļoti labi, jo es pamodos ar to mežonīgo driving force, kas lika arī atcerēties viņas vārdu. Gribēju rakstīt, ka izklausās, ka vēlos atcerēties viņas seju, bet patiesībā tā nav. Viņa ir tikai simbols, un ar tādu ļoti dziļu, vispārēju un, atļaušos, mazliet bijīgu mīlestību asociējošs tēls, redzēts arī citās daiļās formās. Tomēr neviens tēls nav bijis tik tuvu realitātei kā šis. Es nekad nebiju redzējis šo simbolu kā cilvēku, par kuru man jau bija bijušas domas.
• 2 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/8/13 06:00 pm
• Viss patiesībā ir tik ļoti kārtībā. Es zinu, ka man vajadzētu aizbraukt un neatgriezties uz ilgu laiku, bet man vajag kādu brāli vai māsu, ar ko to izdarītu. Vai muļķīgu mīlestību. It kā varētu tur, tālienē, atdoties narkotikām kaut vai vienatnē vai iepazīstot jaunus cilvēkus, bet tā ir visparedzamākā no dzīvēm. Narkomāni ir paredzami. Labi ja pāris procenti no viņiem būs patiešām interesanti varoņi. Pārsvarā tas viss ir vecais labais stāsts par problēmu risināšanu vai būšanu neīstajā vietā un neīstajā laikā. Esmu dzīvojis pārāk paredzamu dzīvi pēdējos 6 gadus, tāpēc tādi spriedelējumi. Es nevēlos pārmaiņas kā ledu, kas aizbērts aiz mana naktskrekla (iztēlojieties tādu). Iztēlojos pārmaiņas esam evolucionāras, stabili un varbūt pat lēni progresējošas, bet tas ir naivums, ko paužu ar šo iztēli. Jo pārmaiņas manī un manas dzīves pārmaiņas, ja uzmet aci manai vēsturei, nekad tādas nav bijušas. Tās vienmēr vairāk vai mazāk ir bijušas revolucionāras. Gan jau tā ir visiem.
• 12 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/8/13 09:24 pm
• Tātad principā tā sauktie "illuminati" ir tādi kā sociālie darvinisti, kas uzskata, ka dzīvē VAR visu, bieži - neskatoties uz rīcību un tās taisnīgumu attiecībā pret citiem.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko