Labprāt uzrakstītu kādu interesantu postu pārmaiņas pēc.
Teiksim, balstoties uz autodidaktiskajām (gribēju sūkumā rakstīt "antididaktiskajām") vēstures zināšanām, es varētu pastāstīt ko interesantu par pagājušā gadsimta militāro vēsturi, kas caurvija visus cilvēka dzīves aspektus visu trīs milzīgo karu dēļ. Ziemeļamerikas iedzīvotāji - iebraucēju mazmazmazmazbērni un vietēji indieši (hehe) - ir vairāk kā laimīgi, aptverot, ka karš nekad netika atvests līdz viņiem, bet gan laimīgi par to, ka spēja mobilizēt tautu tik relatīvi īsā laikā, radot pamatu militāri industriālajm kompleksan - fantastisku naudas atmazgāšanas, notriekšanas un reizē pelnīšanas shēmai, kā zobrati čīkstoši grab vēl šobaltdien.
Karš ir progress. Tas jau sen ir zināms. Spēja pielāgoties un pārsteigt ienaidnieka stratēģiju un taktiku kļuva par ordināru lietu. Atomenerģija radās tikai pēc pirmo un pēdējo atombumbu nomešanas divās lielās Japānas pilsētās - Nagasaki un Hirosima - vieni no vistraģiskākajiem notikumiem pasaules kara vēsturē.
Karš arī sauca pēc jaunu ievainoto metožu stabilizēšanas un galējas izārstēšanas (sākot ar to pašu penicilīnu, kas WWII glāba miljoniem dzīvību), lai pēc mēneša, diviem viņš atkal būtu gatavs nogalināt. Bet ir interesanti ar to nogalināšanu.
Trešā pasaules kara ietvaros kara vedēju virsvadība secināja, ka daudz labāk ir ievainot, nevis nogalināt, tāpēc kaujas šautenes, kas NATO pusē bija ar salīdzinoši lielo 7.62x51 mm kalibru (jeb lielu lodi, kas trāpot visticamāk nogalina, nevis ievaino) lēnām tika izstumtas no dienesta, tā vietā radot tukšu vietu, ko aizpildīt ar jaunajām 5.56×45mm kalibra lodēm (Austrumu bloka valstīs arī notika pārmaiņa no AK-47/AKM 7.62×39mm lodēm uz AK-74 5.45×39mm lodēm). Atšķirību var iztēloties ar ļoti vienkāršu ilustrāciju - ja tava rota iet pa vienīgo ejamo ceļu, un priekšējie vīri tiek sašauti ar jaunā tipa lodēm, sekas ir tādas, ka viņi nenomirst, ka viņi aptur visu kolonnu, tādējādi izjaucot smalki kaltos plānus, graujot rotas morāli (citi - dzīvie - dzird agonijas vaimanas)un, galvenais, tagad mediķiem ir jāsavāc ievainotie un jāaizved uz vietu, kur viņus var stabilizēt līdz brīdim, kad viņiem atbrauks vai atlidos pakaļ. Un tas ļauj ienaidniekam "nokniebt" kareivjus, kā uzdevums ir savākt ievainotos. Un tā rodas kaudzīte ar reālām problēmām. Jo miris cilvēks ir miris. Protams, viņš kaut kad tiks savākts, bet viņš vismaz napturēs operāciju.
Šeit var redzēt ložu izmēra atšķirības. Vienīgi žēl, ka nav Varšavas pakta jeb krievu 5.45x39mm, kas būtībā izskatās pēc mazāka 5.56x45mm NATO brāļa).
Labi, par šo tēmu (Karš - progress) es patiesībā nemaz tā īsti nesāku runāt. Tā ir tēma, kas ir ļoti plaša, un, lai arī nav īpaši sarežģīta, jo visi fakti ir mums priekšā, tā tomēr prasa laiku un iedziļināšanos, lai to visu pasniegtu uzskatāmi cilvēkam, kas nesaprot kara pamatus (lai arī kas tie nebūtu). Lai vai kā, es ceru, ka nevienam vairs nekad nebūs jātur rokā šautene un jākaro. Muļķīgs apgalvojums, bet jebkura cerība ir muļķīga. Es vienkārši to vēroju caur savu prizmu, caur savu gļēvo dabu. Un tā kā negribu pamatīgi ieberzties, sekojot kaut kādam idiotam, kā sajēga par lietām ir nesalīdzināmi mazāka par manu, es teikšu arlabunakti un reizē parādīšu, cik šaumsīgas ir kara sekas, ko tās atstāj uz dzīvajiem, jūtīgajiem cilvēkiem. To sauc par shell shock (ļoti
īss video, kas izskaidro visu;
wiki vairāk).