Dumjā Skotija. Iedomājieties, man, pērkot šķiltavas, prasīja pasi. Loģiski, ka tādu nenēsāju līdzi, jo esmu tipiskais latvietis, kuram pase nahuj nav vajadzīga. Brīdī, kad viņa man sāka liekulīgi atvainoties (liekulība - tipiskākā šejieniešu īpašība, starp citu) un stāstīt par pases uzrādīšanas benifitiem, es tai mazajai, pišamajai kucei gandrīz iebļāvu sejā: "I'm Rick James bitch!" Ja tā padomā, savos 23 gados esmu piedzīvojis to, ko viņa, visticamāk, nepiedzīvos savā mūžā. Iedomājieties, es tikko būtu atlidojis no dienesta Vjetnamā, un tā kuce man atteiktos pārdot šķiltavas, jo acīmredzot pastāv pamatotas aizdomas, ka man esmu 17 gadus vecs pimpjusūkātājs-skolaspuika. Tā tiešām izskatās un izklausās? Fak, es jau ekspektēju problēmas, tāpēc runāju ar viņu pēc iespējas nosvērtakā tonī. Ir jābūt sociāli retarded, lai tajā situācijā mani uzskatītu par 17 gadnieku. Es saprotu, ka viss šitas ir lieki, bet man šobrīd vienkārši ir nenormāli garlaicīgi, tāpēc atļāvos padusmoties par šādām maziņām netaisnībām. Lai arī to apjoms un vieta kontekstā pirmajā brīdī šķiet niecīga (paciešama, nesvarīga), tomēr šo netaisnībiņu kopsumma, šķiet, ir viens no šīš masveida liekulības cēloņiem. Diemžēl šī posta ietvaros nepievērsīšos vispārējai sabiedrības analīzei un neiztirzāšu šo, khm, liekulību, jo pagaidām viss balstās uz diezgan spekulatīva, neleģitīma pamata - mana sasodīti gaišā un burvīgā prāta.
Runājot par garlaicību, es uz veikalu aizgāju, dodoties uz mājām un pie reizes mūkot prom no istabiņas, kur ir sakrautas daļa no Armanda mantām un kur visi klausās viņa bijušās vai šķietami tagadējās draudznes garlaicīgajās runās par tēmu. Viņa šorīt atbrauca. Liela daļā šī cilvēku bariņa teiktā bija tik nevajadzīgi pārspīlēta un liekulīga informācija, ka manas emocijas kā klusajam vērotājam, lēkāja spektrā starp izteiktu žēlumu pret Armandu un dusmām pret viņa tā sauktajiem draugiem. Nonsensical ramblings of young and clueless people. Sēdēju, rokas salicis klēpī, smēķēju cigareti pēc cigaretes, cenšoties cilvēku teikto laist garām ausīm, un gaidīju, kad būs jāstiep viņa izmētātās mantas. Kā liku noprast, garlaicība uzvarēja, un tāpēc es došos nahuj nodedzināt to veikalu, kas man nepārdeva šķiltavas.
Būs ņirdzīgi, ja skotlandjārds šito izlasīs, pārtulkos un nošaus mani. Ja tā notiek, tad pasakiet manai mammai, tētim un draudzei, ka es viņus mīlu kā draugus. Smaidiņš.