February 5th, 2010

• par balto trešu
• 2/5/10 12:11 am
• Kaut kur izlasīju vārdus "baltie vergi". Autors ar tiem definēja, piemēram, makdonalda apkalpojošo personālu u.tml. cilvekus. Tā laikam sanāk, jo es, kad man nereti sanāk aukstā naktī iemaldīties kādā no Rīgas makdonaldu restorāniem, vienmēr šausminos par cilvēkiem, kas strādā makdonaldos. Tipiska darbinieka raksturojums: bāla seja, kas noklāta ar sārtām strutojošām pumpām un pat krevelēm, kārtīgi sakārtoti mati - tā, lai nebirst ēdienos, - nepārliecinoša un pat slimīga attieksme pret klientu (mani, iespējams), savdabīga komunikācija ar citiem donalda zombijiem, nešaubos, ka izkopts iekšējais humors, jo, lai tik sintētiskā vidē izdzīvotu, cilvēkam vajag ķerties pie jaunrades. Kaut vai kakāt hamburgeros. Jā, man patīk, ka ēdienu fotogrāfijās spīdīgajās hamburgeru gaļa izskatās pēc sulīgas fekālijas. Uzrunā sūdēdāju ikkatrā no mums. Lai arī apkalpojošais personāls gandrīz vienmēr izskatās tik bēdīgi un nožēlojami, bet dažreiz ir jutama tāda kā jautrība viņu nožēlojamā komunikācijā. Kaut kas, kas varbūt pat uzrunā mani? Varbūt tas esmu es pats? Lai vai kā, šī brīža apziņa teic, ka es nošautos, saskaroties ar dzīves realitāti, kas man spiestu strādāt makdonaldā. Mani dažreiz pārņem tādas varmācīgas domas par to, ka kādu dienu realitāte mani vienkārši iegrūdīs ar galvu apmīztā, apledojušā melnā sniega kupenā un liks visu izlaizīt. Thee zombie paradise awaits... not. Yet.
  
  Jo es pirmdien aiziešu pie friziera un atkal kļūšu normāls. Gari mati mani vienmēr ir darījuši sentimentālu un brīžiem ļoti muļķīgu, emocionālu. Tagadejie (pretīgi, gari, griezums nav domaats garumam) mati grauj pašapziņu, heh.
• 26 atstāja kaut koatstāj kaut ko