August 6th, 2007

• 8/6/07 06:46 pm
• Ak dievs, es pirmo reizi mūžā tikko pamodies jūtos tik slikti. Es jau tā daudz sapņoju par kodolkatastrofām, bet šorīt beidzot piedzīvoju kodolbumbas, nē, trīs kodolbumbu sprādzienus.
  Viss sākās, kad mēs ar mazheks nakts vidū izkāpām no autobusa Bolderājā. Viņš teicās, ka pārvācies dzīvot uz šejieni dēļ gaisa. Autobuss mūs pieveda pie manas kāpņu telpas, mēs abi izkāpām. Te esot vissvaigākais gaiss - tā viņš teica un ieelpoja pilnas plaušas. Uz pretējās mājas sienas, tās, kur agrāk bija maziņš veikals "Gerbera", viņš pamanīja kaut kādu holivudas bojevika plakātu. Tas mūsos izraisīja smieklu lēkmi, jo plakātā reklamētās filmas nosaukums krieviski bija pārtulkots tik ļoti greizi. Izlēmām noiet garām, paskatīties, kādas filmas vēl rāda. Mazais veikaliņš bija pārtapis par lielu kino teātri; virs improvizētās ieejas karājās kaut kāda arābu šeiha plakāti. Brīdi domājām, kā šeit var nopirkt biļetes, līdz viens krievs mums parādīja mazu galdiņu ar biļešu rulli un sīknaudu uz tā. Jaunietis teica, ka šis ir pašapkalpošanās kino - kad visi sasēžas vietās un ir gatavi seansam, kādam esot jāaizskrien līdz projektoram un jāieslēdz tas. Tas mums likās garlaicīgi, tāpēc izlēmām doties prom. Mans ceļa biedrs pagriezās pa labi, bet es devos taisni, cauri biezam sniegam. Pēc laiciņa atskatījos un redzēju, kā Mažekam uzbrūk divi melni suņi. Bet viņš tomēr paspēja aizbēgt.
  Slidinoties mājup cauri biezajam sniegam pa ledus ceļu, uz mirkli izdomāju apstāties. Es nezinu, vai izdomāju, bet vienkārši apstājos un tad arī apgriezos, it kā mani kāds sauktu. Bet neviens mani nesauca. Tā vietā es redzēju man pretī nākam Ilzi S. un viņas māsu. Abas izlikās mani neredzam, kaut gan tik pat labi viņas mani arī varēja neredzēt - sniegs sniga tik biezām pārslām, ka es tikai intuitīvi nojautu, kas jādara, kur jāiet. Meitenēm šķērsojot manu sānu trajektoriju, es notvēru Ilzi. Viņa mani uzreiz atpazina, un Ilzes skumjie vaibsti atplauka smaidā. Es viņu skūpstīju cauri biezajai gaisa sniega segai, viņas matiem un prieka asarām. Teicu, ka viss būs labi. Es tiešām nešaubījos par to, es nemaz nemeloju. Viņas māsa turpināja iet neatskatoties. Palaidu Ilzi vaļā un iegāju savā kāpņu telpā. Pirmā stāva kaimiņiene bija pārvākusies vienu dzīvokli pa labi. Paejot garām viņas durvīm, varēja dzirdēt mazu klik, zobratiem ievelkot slēdzeni, un pa durvju spraugu varēja redzēt manu kaimiņieni, kas pie sevis nomurmināja "Ā, ja dumala moj Maksik iz rabote prišol".
  Dzīvoklis, tāpat kā kāpņu telpa, sapņos izskatās vienkārši greizs. Mans foksterjers bija ielīdis bāriņā, kas atradās zem milzīga krāsu televizora. Tas mirguļoja siltās ziemassvētku lampiņu krāsās. Šai brīdī es sajutos fantastiski, it kā mana dzīve būtu sasniegusi kaut kādu iepriekš nesasniegtu piepildījuma stadiju. Centos uzskaitīt lietas, kas man traucē vai nepatīk. Nespēju piesaukt ne vienu. Šai brīdī ārpus loga atskanēja sprādziens, tad otrs un trešais. Suns izleca no bāra un noslēpās tualetē. Piegāju pie loga un nakts tumsā redzēju sāniski lidojošu starpkontinetālo balistisko raķeti. Tā bija tālu. Izskrēju laukā, stāvēju sniegā un skatījos debesīs. Ik pēc laiciņa apkārtnē uzsprāga pa pedardei, tā sakāpinot manu uzbudinājumu. Iedomājos, ka krievi šauj uz Ameriku savas raķetes. Tas bija mierinoši, vismaz es zināju, ka amerikāņu atbilde gaidāma tikai pēc kāda laiciņa. Bet es kļūdījos. Tuvumā eksplodēja trīs balistisko raķetešu kodolgalviņas, debesīs izauga trīs milzīgas sēnes. Es skrēju, cerēju paslēpties aiz mājas stūra, taču eksplozija mani sev parāva līdzi. Sajūta bija patīkama, fiziski silta un mierīga, it kā tevi kaut kas liels uzrautu siltā vasaras gaisā, un tur tu arī paliktu - tādā kā mūžīgā levitācijā. Bet skaņa, kas gan lēnām attālinājās, un izjūta bija drausmīga, es jutos tik ļoit pievilts un pievīlis, kā nekad. Ak jā, pamodos no dzelzceļa skaņām, kas arī bija tās drausmīgās kodolbumbu skaņas. Sliktie dzīves apstākļi ietekmē manu mīļo miegu, bļin.
• 8 atstāja kaut koatstāj kaut ko