November 23rd, 2006

• atsvešinātība un saskarme(-s problēmas)
• 11/23/06 12:49 am
• Tā vietā ir tenisa galdi, kas ļauj piemirst to, ka problēma meklējama citur. Tas ir visās valsts dzīves jomās, pat mūsu mazajās dzīvītēs.
  
  Cilvēki tik izmisīgi cīnās ar sekām, ka aizmirst par cēloņiem. Atkal gribas izmest kādu banālu frāzi, katrā situācijā gan tā ir cita, bet šoreiz tā skanētu kā "būvēt māju bez pamatiem" vai tamlīdzīgi, bet tā notiek! Ja mazliet apstājas- atelpa no psihei tik veselīgā ikdienas aizrautības ritma- un tikpat mazliet paskatās apkārt, mierīgi padomā, apsver un salīdzina, tad nākas secināt, ka pilnīgi viss iet galīgā dirsā. Kaut vai tās pašas avīzes - jā, deviņdesmito avīžu sleju virsrakstus arī rotāja melni nosaukumi, kas vēstīja par konfliktiem, jā, kaut kur karoja un nogalināja daudz CILVĒKUS, bet tas bija režīmu sabrukuma ietvaros, tā jābūt, tas ir pareizi. Bet pēc tam, šobrīd, ir taču pagājis kāds laiks, nekam tādam nevajadzētu būt, jo tā nekad nav bijis. Runāju ne tik daudz no vēstures zināšanām, kā no savādās izjūtas, kas vienrīt mani pārņēma savā varā, kad gāju cauri Vecrīgai un izdzirdēju sirēnas. Pat nenobijos. Vien aši izvilku no kabatas telefonu un domāju, kam zvanīt. Labi, ka sirēnas nevēstīja par karu. Varbūt tās vispār nebija sirēnas. Varbūt prāts izspēlēja ar mani kādu joku, nu, tādu, kādus es mēdzu izspēlēt uz citiem. Asociāciju un lomu spēlīte. Tik daudz iespēju! Bet neviena cilvēka, kam piezvanīt.
  Ja godīgi, mani nepārsteigtu kolosāls posts pasaulē, kāds liels karš, cilvēku izgudrota sērga, kas domāta, lai nogalinātu pašus, kodolbumbas visās pilsētās un par daudz krāsainu, haotiski mirguļojošu podziņu.
  
  Bet ikdienā - ikdienā man pohuj. Varbūt šajā pašā brīdī, sakot, ka man vienalga, es tikai attaisnojos pats savā priekšā par to,(...)par kaut ko. Attaisnoju sev sevi, sevis dēļ, sevis labad, lai sev liktu justies labāk.
  
  Iļģuciema vidusskolā trūkst mājturības skolotāja. Tā vietā ir galda teniss. Valsts viņiem nopērk galda tenisa komplektus, lai puikas sēdētu skolā un nevazātos pa ielām, kur varētu tikt APDRAUDĒTA viņu dzīvība. Tā vietā, lai cīnītos ar APDRAUDĒTĀJIEM, saprotiet.
• Current Music: politiski uzlādēts postroks
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 11/23/06 01:21 am
• Melns šonakt sķērsoju brasas tiltu. Pretī nāk divas samērā neglītas kurmlēmas blondīnes, tā ap divdesmit, varbūt jau trīsdesmit. Abām sejas
  neveselīgi kalsnas, iekritušām acīm, tumši ziliem riņķiem zem tām; viņas gan tādam izskatam neraksturīgi enerģiski sarunājās savā kluso valodā. Patiesībā runāja tā īsākā, kaut ko izmisīgi- tā vismaz man likās- centās pateikt otrai. TIK SMIEKLĪGI, es klusi ķiķinu, VIŅA TAČU NEKO NESAPROT VIŅA NEDZIRD TEVI MAUKA, sāku smieties skaļi. Visādi gaisīgi melni, tumši un ēnaini tēli lien augšup pa tilta balstiem un, ieķērušies tilta margās, šūpojas savā psihotiskajā bezrūpības garā. Viņas jau man ir garām, es varu to atļauties! Fantazēju, ka man patīk kurlmēmie, viņi nepārtraukti klusē, man tas tik ļoti patīk, ka izfantazēju visādus šausmīgi neķītrus seksus ar šiem kurlmēmajiem. Šīs sadzīviskās un ne tik sadzīviskās ainas man šķiet tik ļoti smieklīgas, ka es vairs nevaru. Nokāpju no tilta, šķērsoju to no apakšas. Apstājos, lai piesmēķētu, saņemos un neapraudos.
• 13 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 11/23/06 04:03 pm
• ( ZYD-RUN ŌNSTEIDŽS )
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko