December 5th, 2004

• Kā kurlie smejas
• 12/5/04 04:48 pm
• Paldies, kamarilis, atdzēsos tikai tāpēc! [burvīgi pasmaidu]
  
  Bet nopietni.
  Esat kādreiz dzirdējuši, kā kurlie smejas? M?
  Šodien dzirdēju, kā to dara kurla meitene. Zinat- pretīgi, jūtos traumēts.
• Current Music: Les Joyaux de la princesse - Weise Rose
• 47 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• Laura ēd zīmuļus
• 12/5/04 09:00 pm
• Man patīk poniji. Lieli, mazi, pūkaini, rozā ar sirsniņām, bez tām, smaidīgi un cilvēcīgi, ar ķēdītēm, sirsniņām ķēdītēs, zelta pakaviņiem un izķemmētām astītēm. Humāni. Dzīvnieki.
  
  Bērnībā, kad nodarbojos ar jāšanas sportu, man bija ponijs vārdā Kārlis. Kārlis bija paklausīgs un gudrs- kā jau īstam ponijam pienākas. Bet tad viņš salauza kāju un tētis viņu nošāva, jo viņam nepatīk nelietderīgas lietas. Viņš stāstīja, ka savulaik Afganistānā viņi mēdza nošaut ievainotos biedrus. Kāpēc? Mani tas neinteresēja, tāpēc es nejautāju. Bieži vien viņš mani sita un arī sauca par nelietderīgu. Tas mani iedzina filosofiskās pārdomās par cilvēku lietderību. Protams, cik gan filosofiskas var būt 13 gadīga, patukla, porno apsēsta tīņa domas. Bet tomēr...
  
  Bieži domāju par cilvēku kopumu kā motoru. Sabiedrības motors- tā es to saucu. Katrs ir tik īpašs un tik prasts. Laicīgi neaizvietojams. Katrs cilvēks bija kāda skrūve, zobratiņš, atsperīte, maziņš ritentiņš. Tas man patika. Man patika apzināties sabiedrību kā lietderīgu mehānismu, bez kā pasaule nekādi nevar pastāvēt. Viesa cerības, kliedēja miglu.
  
  Gāja gadi, domas mainījās. Tagad jau sabiedrību redzēju kā izrūsējušu motoru, kas pumpē žulti kam spēcīgākam, kam augstākam. Uzturot viņu pie dzīvības. Sabiedrība- šis spožais, ieeļļotais tērauda motors- vairs nekalpoja pati sev. Tā bija novārgusi, netīra un... jā, nelietderīga. Cilvēki mira, jaunie nespēja aizstāt vecos, līdz ar to nespēdami pabarot savus pēcnācējus, kuriem savukārt būs lemts aizstāt savus tēvus. Motors kalpoja, jā. Kalpoja un kalpoja. Kam tas kalpoja? Tas gāja tukšgaitā.
  
  No sāniem to šaustīja neredzamas pātagas, no aizmugures dzina uguns svelme. Tas vilkās uz priekšu. Vilkās, atstādams garu sliedi- izrūsējušās un nolūzušās detaļas. Novārgušos un beigtos cilvēkus.
  
  Es bieži domāju par to augstāko. Kas tas ir? Vai mēs kalpojam kādam Dievam? Vai viņš speciāli ņirgājas par mums? Kāpēc viņš nepalīdz? Vai varbūt tā ir kāda slepena organizācija, kas cauraudusi mūsu motoru, mūsu sabiedrību visās iespējamās jomās un struktūrās? Negribēju tam ticēt. Negribēju ticēt nekam. Tas man lika justies nelāgi. Tad es sāku dzert. Un nu es sēžu šeit, savā krēslā, un rakstu šo nožēlojamo postu, nevis lasu to izpisto kuci Gundegu Repši vai mācos politiku.
  
  Piecas minūtes pasēdējis un padomājis, atskārtu, ka šim postam ir jēga. Bāc, jūtos savādi. Beidzot spēju izdarīt secinājumu: sabiedrība ir iestrēgusi, tā darbojas tukšgaitā. Inerti. Viss, nav nekāda augstākā, ne zemākā. Tikai inerce jeb atkarība. Kārns punkts.
• Current Music: Death in June - Power Has A Fragrance
• 39 atstāja kaut koatstāj kaut ko