Neveikls klusums.

Jūtos pat aizskarts. Ja noruna, tad noruna.
Man tas nozīmē vairāk, kā citiem!

Vējš. Hamlets. Kamīns. Dūmi. Nazis.

Prologs. Mēs lūdzam mūsu bēdlugu, ko rādām jums ar zemību, Lai pacietīgi jūs to skatītu.
Hamlets. Vai tas ir prologs vai gredzenā iegravēts pantiņš?
Ofeloja. Pārāk īss, mans princi.
Hamlets. Kā sievietes mīla.

ES GAN TEIKTU - KĀ CILVĒKA MĪLA

Negribu teikt vai negribu domāt? Apeju ar līkumu, izlokos?
Ja smilšu pils stāv tev taisni priekšā, un tu to apej, tā joprojām ir drošībā, bet ja tu ej taisni pāri, viņa var tikt sagrauta, bet tik pat iespējama atvieglotības sajūta, ja ir pārkāpts pāri, untā līdz kamēr, kāds nekāps pāri..

Iedvesma. Miers.

Labi, ka aizgāju uz baznīcu!

Ir labi, bet jūtu noslogojumu, jālasa Hamlets līdz galam.
Kas es būšu šajā situācijā?
Strauss - bāzīšu galvu smiltīs, lai neredzētu problēmu, un nelasītu!
Atbīdītājs - atbīdīšu problēmu uz vēlāku. un tad vēl.. un vēl ...... .. .. .. .. . .
 Kas?
Labi, ka dēļ mana dzīvesveida tādas vien man tās problēmas.

Piezemēties.

Aizdomīgi, bet pēdējaā laikā visiem atrodas iemesli no manis atkratīties! Nav ko teikt!

tai būtu jābūt manai esībai, nevis saplānota plāna izpildei
krāsainai un izplūdušai nevis perfekti ieklātam laukumam
gribu vairāk šļakatu, bet pašlaik nevaru to
patiesībā, gribu kaut vienu šļakatu