Laikam tomēr bez tām rindām nevar. Un tieši tas ko man vajadzēja.
Meklējot atbilstošu dzeju uzdūros..

"Esmu atkal ienācis Dievnamā.
Dievnams nekad nav ienāci smanī, grēciniekā, ar savām raudulīgām un priecīgām dziesmu grāmatām un drūmām bībelēm, ar sveču nedzirdamo runāšanu un vīrakiem ar upuru naudas pasaulīgo zvadzēšanu un svēto vakarēdienu, ar cerību himnām un nāves biediem, kā izpušķots brūtgāns nav ienācis manī ar ziediem, ar neticības kodēm, kas ticību līdz nāves pagalvim ēd, a tām, kas neaizdzenamas uz bauslības galdiņiem sēd.
Varētu gan Dievnams ienākt manī un pie mana dvēseles sliekšņa nokratīt puteikļainās drānas un slepkavīgo vienaldzīvu pret vājāko spdzinātāju varā. Mans Dievnams ir manas mājas, un mans Dievnams nav manas mājas."

Neteiktu ka tik ļoti mani ieinteresēja tā doma, cik ļoti patīkama bija  izteiksmes līdzekļu samērība un gleznas manā priekšā.

Traļaļa, dva rubļa! viss eju lasīt tālāk

Teoloģiskā, jeb providenciālā vēstures izpratne.

Hmm. Redz, ka var nogurt no garīgā noslogojuma.

Punkta spēks. Īpatnis. Atkailinātu nervu jūtība. Meli.