| 04 jūnijs |
[Jun. 5th, 2006|07:53 am] |
Skumīga, pārdomu pilna un vientuļa nedēļas nogale.
Konstatēju, ka man ir kļuvis grūti pat vienu dienu nedēļā neko nedarīt.
"Vāveres ritenis" ar nenormēto darba laiku, stresa situaacijaam un nemitīgu mobilizētu koncentrēšanos un domāšanu "uz 7000 apgriezieniem", škiet, nevilshus ir kluvis par tādu kā dabisku manas dzīves daļu.
Varbūt tādēļ, ka man neatliek laika domāt par neko citu, apseesties un palūkoties uz sevi un savu dzīvi no malas.
Aizbraucu vakar paklausīties ko runā mācītājs.. Man ir interesanti, es lieliski izjūtu un saprotu par ko ir sprediķis, man nav garlaiciigi, bet es sēžu un kratos.
Pēc tam man uznāk baigā skumja, jo kārtējo reizi, pilnīgi skaidri un bez jelkāda afekta stāvokļa apzinos, ka viena un ārprāta svarīga daļa no tā par, ko ir bijusi saruna, ir tas, ko esmu pazaudējis un, kam neskatoties uz visām ciešanām un mums nedotajām iespējām, man ir jāvēl labu, jāatbrīvo no sevis un jāpiedod, jāpiedod un vēreiz jāpiedod.
Pēc tam Tu aizbrauc uz jūrmalu pie omas un palūkoties uz jūru.
Nosēdies smiltīs un nevari to izdarīt ilgāk par 5 minūtēm, kaut ir silti, ūdens ir tādā īpatnējā haki krāsā, kas tagad ir viens no Taviem mīļākajiem toņiem.
Viss atkal sāk gāzties pār Tavu sasodīto galvu, atmiņas, un ellīga apziņa par to, ka lai arī cik Tu loti vēlētos,ka tas būtu pašapmāns vai pieradums vai vājprāts vai dajebkas, finālā tas viss ir un paliek tieši tas, kas tas ir.
Tad brauc atpakaļ un uz Jūrmalas šosejas kādu 350 metru atālumā tiek notriekta sieviete..
Skats, viegli izsakoties pabriesmīgs.. Domāju, ka visticamāk ar letālu iznākumu..
Apstājos, bet vairs neko nespēju līdzēt.. Bija jau pārāk daudz palīdzētāju..
Devos mājup un gulēt ar akūtu nepieciešamību saritināties, lai šodien 7.30 atkal būtu darbā un turpinātu spēlēt spēlītes..
Jauku Jums dienu, cienītie un cienītās. |
|
|
| |
[Jun. 5th, 2006|02:33 pm] |
Cik raksturīgi..
Tā vietā, lai pateiktu paldies par labi padarītu darbu, mēs saņemam aizrādījumu par ģērbšanās stila neatbilstību koorporatīvajai identitātei..
Pizģec identitāte..
Kāda tur starpība kādā kreklā es sēžu iepretim datoram..
Nekāda..
Kādam te gluži vienkārši nav ko darīt un šad tad ierodoties birojā patīk spēlēt "direktoros"..
Pilnīgi pajāt. |
|
|