| |
[May. 23rd, 2006|08:34 am] |
Katru reizi no jauna konstatēju, ka viss pārējais ir tikai izlikšanās, vājš pakaļdarinājums un patiesībā man pilnīgi nevajadzīgs, vismaz tik ilgi kamēr skaidri nejutīšu, ka tie nav pretīgi meli pašam pret sevi..
Kā arī šaubos vai pilnīgi skaidra un konstruktīva apziņa par to, kas ir bijis labākais un organiski pareizākais, kas ar mani jelkad ir noticis, ir kas slikts un tāds no kā būtu jācenšās ar varu aizbēgt..
Kā tāds noplucis suns, no emocionāliem un kkādiem kosmiskiem putekļiem pītas, nepārraujamas ķēdes galā..
Rauj, bet pārraut nevari, kaut vai tāpēc ka būda pie ir piestiprinātas važas, taču ir Tavas vienīgas mājas un nonākot uz ielas Tevi agrāk vai vēlāk sabrauks vilciens.
Kāds Tev tur augšā to vienkārši neļauj paveikt..
Un nestāstiet man par pieradumu.. Es esmu ar varu atradis no TIK daudz kā, ka brīžiem vairs nesaprotu pie kā vispār esmu pieradis..
Ja nu vienīgi pie "Rembo tēla" un alus.:) |
|
|